Neapoles Noslēpumi - ceļojums uz Itāliju -1-

IX

Pamodos es no tā, ka kādu labu laiku kāds klauvē pie manām durvīm. Sākumā padomāju, ka atkal kāds dārznieks vai kaimiņš, bet vēlāk saprotu, ka klauvējieni nebeidzas un man vienalga vajadzēs atvērt. Tam cilvēkam ļoti kaut ko vajadzēja.

Ejot atvērt durvis,  biju gatava ieraudzīt savu māsu ar dusmīgo ģīmi, bet viņas vietā stāvēja Alekss ar lielu puķu pušķi rokās.

''Es padomāju, ka tev tagad ir grūts dzīves moments, kurā pietrūkst krāsas un smaržas''- viņa zilās acis skatījās uz manīm cauri rozā asteru pušķi.

Es stāvēju durvīs apmulsusi, nesaprotot vai esmu pamodusies vai nē.

''Unn, reku tev arī kaut kas salds brokastīm''- viņš man pasniedz mazu kārbu ar eklēriem.

Tomēr, stāvot durvīs, ar puķu pušķi un eklēriem, es vienalga stāvēju un stulbi skatījos viņā un neko neteicu. Man galvā valdīja tukšums, un arī pateikt neko nevarēju.

Alekss arī, sajuties ļoti neērti, pasmaidīja un pasakot '' nu labi, lai labi garšo''- pagriezās ar skumju smaidu un aizgāja pa trepēm.

Un es vienalga stāvēju kā akmens siena un nesaprazdama, kas jādara, skatījos uz puķēm.

''Pagaidi! Nāc atpakaļ!''- it kā ar elektrību man iešaujot, es iekliedzos un pieskrēju pie trepju margām, lai ieraudzītu viņu.

''Nē, nē, es saprotu, es ne pa tēmu atnācu, piedod''- viņš nobubināja

''Nē, vienkārši, lūdzu, nāc atpakaļ! Pabrokastosim kopā''- es pasaku un ceru ka man sanāks viņu pierunāt atnākt. Viņš taču atnesa man puķes.. un brokastis.. un viņš ir ļoti jauks puisis.

''Labi''- viņš nomurmina un sāk kāpt atpakaļ.

''Tu esi runājusi ar savu mammu?''- viņš man pajautā brokastu vidū, jo saprata ka es neeju uz komunikāciju.

Mamma. Alise. Strīds. Viņš. Līva. Ballīte. Akdievs.

''Kāda diena ir šodien?''- es pajautāju

''Mmm.. svētdiena''- viņš pacēla uzacis un izskatās pārsteigts par tādu jautājumu.

Un es arī. 

Sanāk, es nogulēju veselas divas dienas... vienkārši biju ... no-gu-lē-ju-si

Šajā brīdī man it kā manas galvas poga nospiedās ''ON'', es beidzot visu aptvēru reālistiski, kas notiek un kas notika.

''Vai viss ir labi?''- Alekss pajautā, padzeroties no krūzes

''Jā, jā, vienkārši nevaru sameklēt telefonu''- es sāku skraidīt pa visu dzīvokli, meklējot telefonu.

''Jā, es vakar tev rakstīju, bet tu neatbildēji.''- viņš pasaka

Un beidzot es atrodu savu telefonu, turpat kur tas tika atstāts divas dienas atpakaļ.

Neatbildētie un sms no Līvas, māsas un no vēl pāris nesaglabātiem numuriem.

Visi strīdi, stresi un negativitāte vienmēr mani bija ietekmējuši. Pēc jebkura strīda vai kādas citas sliktas situācijas es apslēpju savas emocijas iekšā un it kā ieejot transā, neeksistēju pāris dienas. Tā sanācis arī šoreiz. Un man paveicās ka tās bija brīvdienas.

Bet tas, ka es pazūdu no realitātes kā īsts narkomāns, mani biedēja. Un tas biedēja arī citus. Kā piemēram, Līvu, kas pēc pirmā telefona pīkstiena pacēla telefonu ar vārdiem - ''vai tu vari man paskaidrot kas ar tevi notiek un kur tu pazudi?'' Viņa laikam domā, ka es sāku kaut ko lietot. Bet tā nav. Es tikai cenšos būt es pati, kas mēģina izdzīvot šajā riebīgajā pasaulē. 

Pagāja daudzas dienas pēc šausmīgā strīda ar ģimeni. Es vienalga nevaru ieiet atpakaļ ikdienas ceļos.

Līva visu laiku man stāsta par savu simpātiju un dzīvi, bet reāli, ja viņa man būtu pajautājusi kaut vienu jautājumu par šo sarunu, viņa būtu sapratusi, ka es nedzirdēju tieši - neko.

Alekss bija vecāks par mani, tapēc vairāk nemācījās un tikai strādāja. Tapēc viņš visu laiku nāca ar mani pavadīt laiku pēc lekcijām un jebkurā viņa brīvajā dienā. Viņš bija smuks, gudrs un ļoti uzstājīgs puisis, bet pret viņu es neizjutu ne kripatiņas emociju. Viņš pat vairāk traucēja manam ikdienas dzīvei. Bet tomēr nē, es nesēdēju vairs mājās un neienīdu sevi vēl vairāk.

Par mammas vārdiem es varu tikai pateikt to, ka viņa pateica taisnību. Viņa vairs nevēlējās mani ne redzēt, ne dzirdēt. Es daudzas reizes mēģināju zvanīt un rakstīt, bet nekad nedabuju atbildi.

Ar māsu man bija arī ļoti saspringtas attiecības. Viņa vairs nezvanīja. Un īsti arī nerakstīja. Un kad es kaut ko jautāju, viņas atbildes bija ļoti īsas. Un pēdējā mūsu saruna bija par to, ka es pajautāju vai es varu atbraukt uz mājām, uz ko es saņēmu atbildi - ''labāk nevajag''.

Šādi pagāja gandrīz mēnesis.

Vistuvākie cilvēki, kas man tagad bija vienmēr blakus, bija Alekss (ar kuru man nemanot ieslīdēju attiecībās) un Līva (kura tagad bija vienmēr un visur ar savu, nu jau, puisi - Reini). Tapēc mēs četrtā vienmēr bijām kaut kur. 

Dienas gāja un pagāja man nemanot. Universitātes semestrim drīz jau bija jābeidzas. Visi veidoja plānus uz vasaru. Bet es tikai ieslīdēju vēl lielākā bedrē nekā biju.

Man ar laiku sāka beigties nauda un es sāku saprast, ka man ir atkal jāiet strādāt, lai mēģinātu izdzīvot un neatgrieztos mājās. Jo nu, tur arī vairs neviens negaida.

Viss nemanāmi gāja līdz brīdim, kad saņēmu zvanu no nepazīstamā numura.

''Hallo?''- es atbildēju, kad biju mājās - cepu cīsiņus, kamēr Alekss grieza salātus.

''Labdien, vai es runāju ar Breinas jaunkundzi?''- atskanēja salda sieviešu balss

''Jā''- es paceļot acis no virtuves, sāku apdomāt kas tad ir šī sieviete

''Es jums zvanu jau kādu laiku, bet nekādīgi nevaru sazvanīt. Esmu sekretāre no Erasmus+ programmas apmaiņas ietvariem. Zvanu jums par jūsu pieteikumu uz Itāliju. Tas ir akceptēts un jūs esat pieņemta šajā programmā. Tomēr jūs aizmirsāt pierakstīt savā pieteikumā savu bankas konta numuru, kas ir ļoti svarīgs. Vai jūs varētu man to nosaukt tagad, lai es varētu jūsu dokumentus uzreiz aizsūtīt uz Neapoles universitāti, jo ir palicis pavisam nedaudz laika līdz iestāšanai?''

Dakša, kas man bija rokā, izkrita un nokrita uz zemes, piesaistot Aleksa uzmanību.