- Taehyung!!! - Pēkšņi kāds sauca un mēs abi paskatījāmies tajā virzienā.
Tur stāvēja Namjoon.
- Taehyung? Nopietni? Atkal? - Viņš izklausījās šokēts,kad nāca uz mūsu pusi.
- Nedomāju,ka atkal aiziesi tik tālu. - Namjoon bija vīlies.
Tae tikai nopūtās un pastūma mani nost.
- Ko tev vajag,Hyung? - Viņš jautāja.
- Tu mums esi vajadzīgs vienā misijā. Un tulīt pat! - Namjoon viņu brīdināja.
Tae tikai smagi nopūtās un paskatījās uz mani.
- Kas būs ar viņu? Viņa taču nedrīkst palikt viena. - Viņš teica.
- Oh,par to neuztraucies. Par to parūpēsies Jins. - Namjoon atbildēja.
Jins?? Kas ir Jins?
Tae pierāva mani kājās un pieveda mani pie apsargiem.
- Aizvediet viņu līdz Jinam un skatieties,lai viņa pa ceļam neaizbēg. Viņa ir uz to spējīga. - Viņs teica viņiem un paskatījās uz mani.
- Bet tas taču nenotiks,vai ne tā,sirsniņ? Tas ir tikai drošībai. - Viņš piemiedza man ar aci un aizgāja pie Namjoon.
Viņi sāka par kaut ko sarunāties,kad mani jau veda prom.
Es atkal tiku aizvesta pa to pašu gaiteni,taču tagad bija jāiet vēl zemāk. Likās,ka mēs ejam uz pagrabstāvu.
Viņi lika man palikt pie durvīm,kad viens iegāja iekšā un pabrīdināja kādu.
- Jin? Viņa ir šeit. - Viens no apsargiem teica un otrs mani ieveda telpā.
Es gandrīz paģību no smakas,ko ierāvu sev degunā.
Šī telpa smirdēja pēc nosprāgušām žurkām.
Es saviebos un izdzirdēju smieklus,kas bija netālu no manis.
Es paskatījos tajā virzienā un tur sēdēja izskatīgs puisis,kas bija ārsta tērpā.
Viņš izskatījās piemīlīgs,ja man jāsaka patiesība.
Apsargi tagad izgāja ārā un aizvēra durvis,aiz mums.
Tagad biju tikai es un tas Jins?
Viņš smaidot,piecēlās kājās un nāca manā virzienā.
Akdievs..
Viņš bija tik garš...
Es jutos,kā maza skudra.
Jins pienāca pie manis un nopētīja mani.
- Hmm..tu liecies jauka meitene. Nāc. Sēdies. - Viņš pasmaidīja un lika man apsēsties uz krēsla.
Viņa balsī es varēju just rūpes un maigumu,ja salīdzina ar pārējiem.
Man uzreiz bailes pazuda un es viņam devu mazu nedrošu smaidu.
Es apsēdos uz krēsla un tagad paskatījos apkārtni.
Pie sienām bija asinis. Daudz asiņu. Man likās,ka man sametīsies nelabi.
Sienas bija pelēkā krāsā un galīgi noskrandītas.
Ouč.
Te vajadzīgs pamatīgs remonts.
Visā sienas platumā bija tādas,kā durtiņas,kuras bija ciet un es nezināju,kas tur iekšā varētu būt.
Taču,ja runā par otru pusi,tad tur bija baltas gultas. Daudz gultas.
Es nopratu,ka viņš ir ārsts un noteikti palīdz cilvēkiem,kuriem ir nepieciešama palīdzība.
Lai gan te smirdēja,es jutos šeit,daudz daudz drošāk.
- Y/N! - Mani kāds iztraucēja no domām. Es paskatījos uz Jinu un viņš bija man apsēdies pretī.
- Piedod. Tu manī vispār neklausījies. - Viņš teica.
Es neveikli noliecu galvu un pamāju.
- Jā,piedodiet...- Man bija bail,ja kaut ko izdarīšu ne tā,man var būt beigas.
- Nebaidies. Es tev pāri nedarīšu. Es zinu,ka tas izsklausīsies ironiski,taču šeit tu esi drošībā,Y/N. Mēs tevi pasargāsim. -Viņš smaidīja.
Es uzrāvu uzaci.
Šeit esmu drošībā?
Tu joko?
- Kāpēc jūs tā sakat? Kāpēc tieši mani šeit atveda? - Es jautāju.
- Varbūt turpinam uz tu? Man patīk labāk,ja nerunāsim tik formāli. - Viņš smaidīja.
Es uzreiz pamāju.
- Labi,tad. Es zinu,ka tev ir daudz jautājumu,ko mums uzdot,taču ar laiku,tu pati to sapratīsi. Pagaidām,dzīvo šeit ar domu,ka esi drošībā un tagad tu esi viena no mums. - Vēl aizvien Jins smaidīja.
Es tikai apstulbu.
- Bet...kā,lai es varu tā dzīvot,ja mani gandrīz varēja, kāds no jūsējiem nogalināt? Vai tas ir normāli? Un tas Jungkooks? Man ar viņu jādzīvo vienā istabā un jāguļ uz zemes. Es gribu ēst. - Es jutu,ka raudāšu.
Jins uzreiz piecēlās kājās un nāca pie manis. Viņš prātīgi saņēma manas rokas un piecēla mani augšā. Nākamajā brīdī,es biju viņa apskāvienos un viņš tikai glāstīja man muguru.
- Es tevi saprotu,Y/N. Tagad ar tevi nekas nenotiks un es par to parūpēšos. Labi? - Viņš paskatījās uz manu raudošo formu. - Es tev ļauju izraudāties. Izraudājies tā,lai viss iziet ārā. Nekautrējies. - Viņš skatoties dziļi man acīs,atkal apskāva.
Un es darīju,ko viņš man teica.
Es raudāju.
Man jau likās,ka es mūžību raudāju,taču tās bija tikai vien nieka 2 minūtes.
Kad biju jau cik nomierinājusies,es atrāvos no Jina un mēs atkal apsēdāmies uz krēsla.
Mēs turpinājām runāt,līdz pat vakaram.
Viņš pat iedeva man ēdienu un es jutos laimīgākais cilvēks pasaulē.
Man likās,kā Jins var būt tik labs un sirsnīgs cilvēks,ja viņš arī ir viens no sliktajiem.
Tajā brīdī,man sirdī ieviesās cerība,ka man viņam jāuzticas.
Lai arī,kas notiktu.
Man viņam jātic,ka viss būs labi un es būšu drošībā.
Bija jau vēls vakars,kad atkal atgriezos Jungkooka istabā.
Un viņš jau tur bija...
Viņš jau gulēja savā gultā un es varēju pamanīt,ka viņš guļ.
Jungkookam elpas vilcieni bija smagāki,nekā tad,kad viņš bija nomodā,tāpēc es lēni aizvēru durvis un devos atkal uz zemes gulēt.
Jā uz zemes...
Un tā skaitās drošība...
Ideāli.
**
Bija agrs rīts,kad pamodos. Es atkal pamanīju,ka kāds staigā pa istabu. Es momentā atvēru acis un ieraudzīju Jungkooku,kurš bija tikai biksēs un darīja kaut ko pie galda.
Viņam bija kaut kas rokā.
Nevarēju es īsti saredzēt,jo bija tumšs,tāpēc es sasprindzināju acis un mēģināju saskatīt,kas tas ir.
- Zini,tavs skatiens jau būs izdūries cauri manai mugurai. - Pēkšņi Jungkooks teica,pat nepagriezies pret mani.
Es sabijos un neko neatbildēju. Man bija bail no viņa,jo es atceros Yoongi vārdus "Viņš ik kuru katru brīdi var tev pārlauzt kaklu uz pusēm."
Es piebīdījos tuvāk sienai un vēl aizvien neko neteicu.
Jungkooks laikam pamanījis,ka kaut kas nav kārtībā,viņš pagriezās ar skatu pret mani.
Man acis izpletās,jo viņam bija rokās revolveris.
Viņš to tīrīja.
Es blenzu tam virsū un aizturēju elpu,pat sev nemanot.
Jungkooks paskatījās uz to un pasmīnēja.
- Patīk? Tas ir mans mīļākais un,tici man, viņš dara brīnumu lietas. - Tagad viņš pienāca tuvāk.
Jungkooks stāvēja man tieši priekšā un Omg...
Lai arī,kā es negribētu to teikt...
Viņa fucking presīte.
Oh Holy Shit.
Viņš notupās pie manis un skatījās uz mani. Man vēl aizvien bija acis uz viņa presīti,tāpēc viņš pasmīnēja un pagrāba manu roku.
- Gribi pataustīt? - Viņš uzraujot uzaci,prasīja.
Tagad es piesarku,kā biete un novērsos. Es izrāvu roku no viņa un paslēpu tās,zem segas.
- Tu esi debīls. - Es atcirtu dusmīgā tonī.
- Heh. - Viņš iesmējās un tagad pacēla ieroci,man pie sejas. - Es tevi brīdinu,ja vēlreiz dzirdēšu,ka tu palaidīsi savu muti.....- Viņš ieroci pielika man pie pieres.
- Šis jaukums,palaidīs smuku lodīti,tavā galvā un tev izsķaidīs smadzenes. Saprati? - Viņš mazliet ar to uzspieda,uz manas pieres,liekot man samiegt acis no bailēm.
Man likās,ka raudāšu.
- Piedod...lūdzu...- Es trīcošā balsī,čukstēju.
Viņš noņēma ieroci no manas pieres un pasmīnēja.
- Jauki. Tad pie tā arī paliksim. - Viņš teica un piecēlās kājās.
Es vēl aizvien biju aizvērusi acis un es neuzdrošinājos tās atvērt.
Man bija liels kauns,jo es izrādīju viņam savu vājumu. Es izskatījos tiešām vāja un bezspēcīga.
Es ievilku dziļu elpu un beidzot atvēru acis.
Jungkooks atkal tīrīja savus ieročus un es atkal viņu vēroju.
- Man nav bail no tevis. - Man izspruka un es uzreiz nožēloju,ka to pateicu.
Bļāviens!
Kas lika mani raustīt aiz mēles?
Viņš uzreiz pagriezās,bet viņam sejā bija smīns.
- Bet vajadzētu. - Viņš teica un nolika ieroci uz galda.
Viņš atkal pienāca pie manis un pieliecās,manā sejas līmenī.
Es atspiedos pret sienu un sāku panikot. Viņam seja bija ļoti tuvu.
Es pat sajutu viņa karsto elpu.
- Es tevi brīdināju,zaķ. Neliec man izmantot savu jaukumu,pret tavu galvu. - Viņš pasita man pa galvu un aizgāja prom.
Es tikai noblisināju acis un noskatījos,kā viņš uzvelk savu kreklu.
Nu nē...
Kāpēc?
Man no viņa būtu jābaidās,bet es savā prātā iedomājos tādas perversas lietas.
Kas ar mani notiek?
Es tiešām esmu nojūgusies.
Nākamajā brīdī,viņš ielika savus ieročus,pie savas jostas un sakārtoja savu mugursomu.
Es nepaspēju pat attapties,kad viņš jau bija prom.
Es paliku turpat uz vietas,vēl aizvien šokā,par to,kas tikko notika.
Ja man bija jāsalīdzina viņš ar Jinu...tur gan ir liela starpība.
Viņi bija pilnīgi pretstats viens otram.
Es atkal paskatījos uz gultu un sāku domāt vai man iet tur gulēt.
Aukstums mani pārņēma un es padevos. Es aizgāju atkal uz viņa gultu un ietinos viņa segās.
Atkal...
Viņa aromāts..
Ugh...es nezinu,bet man viņš,nezinu kāpēc,piesaista.
Es gribu viņa tuvumu un tas izsklausās vājprātīgi.
Kas ar mani notiek??
Es izmetu visas tās domas no galvas un mēģināju gulēt.
Protams,es uzreiz aizmigu,jo gultas mīkstums un segu siltums,visu uzvar.
Es aizmigu uzreiz.
**
Es sēdēju atkal Yoongi kabinetā. Šoreiz viņš nebija tik laipns,kā parasti. Viņam bija slikts garstāvoklis.
Viņš manā sejā totāli urbās,ar savām acīm. Es jau nevarēju to izturēt.
- Y/N? - Viņš iesāka.
Es paskatījos uz viņu.
- Tu atceries savu tēvu? - Viņš jautāja.
Es izpletu acis no šoka,jo tas jautājums mani izsita no sliedēm.
- Es jautāšu vēlreiz. Vai tu viņu atceries? - Viņš jau izklausījās,dusmīgāks.
Es tikai lēni pamāju.
- Vai tu zini,par ko viņš strādāja? - Yoongi atkal jautāja.
Es brīdi sāku domāt.
- Jā...par policistu. - Es teicu. Viņš uzreiz lēni pakratīja galvu,noraidošā žestā.
- Tu kļūdies. Viņš nebija policists. - Man viņa vārdi samulsināja.
- Kā...bet...es nesaprotu...- Es nezināju,ko teikt viņam.
Ko viņš ar to domā?
- Es ļoti labi pazinu tavu tēvu,Y/N. Viņš man bija,kā paša tēvs.- Viņš nopietnā tonī runāja.
Es,protams,atkal biju šokā.
- Es nesaprotu par,ko tu runā.. - Es biju apjukusi.
- Es zinu,Y/N. Drīz tu to sapratīsi. -Viņš man sacīja. - Tavs tēvs arī bija tāds,kā mēs. - Viņš piecēlās kājās un pienāca pie manis.
- Šodienai gana. Esmu daudz jau tev pastāstījis. - Es paskatījos uz viņu un biju nesaprašanā.
Man vajadzēja atbildes.
Tagad!
Tā nav patiesība!
- Tu melo! - Es izspiedu asaras un ātri piecēlos kājās. - Nenāc man klāt! - Es devos uz durvju pusi.
Yoongi tikai nopūtās un parādīja apsargiem,lai mani aizved prom.
- Drīz tāpat tev būs jāuzzina patiesība. Tu tajā arī esi iepinusies. - Tie bija pēdējie vārdi,pirms mani izveda no turienes ārā.
Es gribēju raudāt.
Es gribēju uztaisīt sev pašnāvību.
Tā nebija patiesība!
Nebija!
Nebija....
Un nav...
**
Mani aizveda pie Jimina šoreiz. Viņam bija mani jātrenē.
Ieejot iekšā,es pamanīju,ka tā ir sportzāle. Šis man lika atcerēties,ka Tae arī bija tādā,kā sportzālē,taču šī bija modernāka.
- Jimin? Tev ir viesis. -Apsargi teica un viņš paskatījās uz mani.
Viņa sejā parādījās smaids un viņš lika apsargiem aizvākties prom.
- Tā..tā..tā...atkal tiekamies,skaistulīt. -Viņš nāca man tuvāk.
- Man ir arī vārds. - Es vēsi teicu.
Viņš pasmīnēja un nostājās pie manis.
- Es zinu,skaistulīt,taču šādi,man patīk tevi labāk saukt. - Viņš noglāstīja man vaigu,kas lika man aizgriezties uz otru pusi.
- Hah. -Viņš īsi nosmējās un atkāpās no manis. - Labi,tad. Laiks iet un man nav daudz laika. Sāksim treniņu. - Viņš teica.
- Šodien tev būs pārbaude. Es gribu redzēt,vai tu to izturēsi. - Viņš viltīgi pasmaidījis,es izdzirdēju,ka kāds ienāk telpā.
Es pagriezos un ieraudzīju kādu vecu un bezspēcīgu vīru.
Viņu turēja apsargi un viņš bija noliecis galvu uz leju. Es pamanīju,ka viņam grūti elpot,tāpēc,es nekavējoties sāku skriet pie viņa,taču mani apturēja stingra roka.
- Tā,tā,tā,skaistulīt. Ne tik strauji. Es nedevu tev atļauju izkustēties no vietas. - Viņš pienāca man tuvāk un pēkšņi rokās viņam bija ierocis.
- Tu nedrīksti viņam palīdzēt. Viņš ir mūsu ienaidnieks un,tāpēc es gribu,lai tu viņu nogalini. - Jimins sniedza man ieroci.
Es tikai izpletu acis no šoka.
- Tu esi jucis? Šis nabaga vīrs ir jūsu ienaidnieks? Viņš taču ir vājš. Mums viņam jāpalīdz. - Es sāku iet uz priekšu,bet viņš atkal mani apturēja.
- Šis nabaga vīrs,mums nogalināja labu vīru,no mūsu komandas. Mēs tikai atriebjamies tiem,kuri mums stājas ceļā. Tāpēc...nerunā pretī un nogalini viņu!- Tagad jau Jimins runāja niknākā tonī un iegrūda man rokās ieroci.
Es lēni to paņemu un ar trīcošām rokām,notēmēju uz veco vīru.
Es jutu,ka svīstu no satraukuma. Man bija jānogalina vecs vīrs,kurš varētu būt mans vectēvs un tas jāizdara man pašai.
Man bija šausmīgi bail.
Likās,ka paģībšu.
Es jutu,ka man nenormāli trīc rokas un es nevaru kārtīgi notēmēt.
- Šauj! - Jimins blakus pavēlēja. - Tu taču māki rīkoties ar ieroci,vai ne? - Viņs jautāja.
Es paskatījos uz viņu un nezināju,kā atbildēt.
Man bija bail,atbildēt nepareizi,jo,tad man būtu beigas,pavisam.
- Nē...- Es meloju.
Es atceros,ka man tētis mācīja,kā rīkoties ar ieroci,kad viņš bija policists,bet es tagad šaubos vai viņš vispār bija tas,par ko uzdevās.
- Slikti. - Jimins piezīmēja. - Vienalga tu viņu nogalināsi. - Viņš uzlika savu roku uz manējās un piespiedās man cieši klāt.
- Pavelc šo un nospied gaili.... Vienkārša lieta. -Viņš teica,man pie auss,kamēr mācīja man,kā rīkoties ar ieroci.
Tad viņš atkāpās un norādīja un veco vīru.
- Tagad šauj. -Viņš mierīgi teica.
Es jutu,ka man atkal sāk trīcēt rokas un es vairs to nevarēju.
Es zināju,ja padošos,es pati miršu,taču,tagad man bija vienalga. Es netaisos atņemt kādam dzīvību,kurš neko man nav nodarījis.
Tā ir totālā slepkavība.
- Nē...- Es nopūtos un nolaidu ieroci. Man acīs parādījās asaras un es paskatījos uz Jiminu. - Nē...es nevaru. - Es nometu ieroci pie zemes un atkāpos. Jiminu tas saniknoja un viņš vienkārši pagrāba ieroci,iebāza to manā rokā un nospieda pats gaili.
- NĒ!!!!! -Es iekliedzos un izrāvos no Jimina.
Akdievs...
Ko es esmu izdarījusi??
Es viņu nogalināju...
- Tā notiek,ja nepakļaujas. Nākamreiz,es tevi tik viegli nepalaidīšu. - Viņš man teica un lika apsargiem aizvest vecā vīra līķi.
- Tu izgāzies pārbaudē. Esmu ļoti vīlies. -Viņš aiznesa ieroci uz galda un paskatījās uz mani.
- Tagad vari būt brīva. - Jimins teica un atnāca citi apsargi,kas mani saķēra un aizveda prom.
Es noskatījos uz asins peļķi,kas bija uz aukstās zemes,kas bija palikusi no vecā vīra,es sāku klusi raudāt.
Tas bija par daudz priekš manis.
**
Tik ilgi es nebiju jutusies briesmīgi.
Bija pagājusi nedēļa,kopš tā dienas,kad nogalināju to veco vīru,ar Jimina palīdzību.
Man katru nakti bija murgi un es vairs nevarēju to izturēt.
Man tik ilgi nebija tik bail,kā tagad.
Es jutos apdraudēta.
Un viena...
Pat Jungkooks nebija uzradies,kopš tās dienas,kad viņš mani iebiedēja,ka izšķaidīs man smadzenes.
Tagad man tas likās,kā joks un man viņš pietrūka.
Es tiešām vairs sevi nepazīstu.
Kā es varu,ko tādu domāt par viņu,ja viņš mani ienīst un man no viņa ir jābaidās?
Mans prāts spēlējās ar mani,ne pa jokam.
Bet man bija cerība,ka varu viņam uzticēties.
Kāpēc?
Man bija tā dievainā sajūta.
Viņš bija prom,bet viņa segu un drēbju smarža,to liecināja.
Es nevarēju viņu izmest no galvas un tas bija slikti.
Pavisam slikti.
Bija sestdiena,kad atkal pamodos viena,istabā. Es izdzirdēju lielu troksni,ārpus istabas. Tas lika man izlekt no gultas un skriet taisnā ceļā,uz durvīm.
Kad atvēru durvis,varēja redzēt,ka kaut kas ir noticis.
Visi skrēja,kā sajukuši.
Viņi skrēja no vienas puses uz otru.
Likās,ka sācies karš.
Kamēr skatījos,pie manis pēkšņi pieskrēja Hobi.
-Sveika! Tev jāpaliek istabā un klausi,ko es saku. - Viņš brīdināja mani un viņa sejā,bija pati nopietnība.
Parasti viņš smaidīja un tas liecināja,ka tiešām kaut kas ir noticis.
- Kāpēc? Kas notiek? - Es apjuku.
- Neuzdod jautājumus un lūdzu ieslēdzies istabā. - Viņš iestūma mani atpakaļ un aizvēra durvis.
Es paliku turpat uz vietas,bez vārdiem.
Man sāka palikt bail,bet man bija viens slikts niķis...
Ziņkārība.
Es klusi atvēru durvis un izlavījos ārā.
Neviens nepievērsa man uzmanību,jo visi bija pārāk aizņemti,ar bēgšanu un lielo steigu.
Paldies Dievam,viņi mani nepamanīja.
Es sāku skriet un labo pusi,kur bija izeja,taču,tad es sadūros ar kādu. Es paskatījos,kas tas ir un tas bija Yoongi...
Ak nē...
Man ir sūdi..
- Y/N? Ko tu šeit,velns parāvis,dari?- Viņš bija nosvīdis.
Man bija bail atbildēt.
- Es...uhh...- Es tikai stostījos.
- Ughh!! - Viņš sagrāba mani aiz rokas un sāka mani vest,kaut kur.
- Tu esi traka? Tu nedrīksti šeit atrasties! - Viņš bija nikns.
- Bet,kas notiek? Kāpēc neviens man nevar neko paskaidrot? - Tagad manī raisījās dusmas un es pacēlu balsi.
Viņš parāva mani vēl stiprāk un es izdzirdēju kliedzienus aiz muguras.
Tas lika man atskatīties atpakaļ un es ieraudzīju daudz vīru,baltās uniformās un maskās.
Viņi visi...šāva visus pēc kārtas,kas šeit atradās..
Akdievs...
Nedomāju,ka man tik ātri dzīve beigsies..
Palieciet sveiki...mammu un tēti,ja vien neesat šajā pasaulē..
Manu mīļo māsiņ...tu man arī pietrūksti..
Es jūs mīl...
- Hey!!! Skaties!! - Kāds sauca un es jutu,ka Yoongi tvēriens pavājinās.
Es paskatījos uz atpakaļu un ieraudzīju,ka viņu sagrābj kāds vīrs,baltajā uniformā.
Tas viņu nogāza gar zemi un es apstājos.
- Skrien!! Y/N!!! Skrien!! Bēdz prom no šejienes!!- Es dzirdēju Yoongi balsī paniku.
Es uzreiz pagriezos uz sāku skriet,cik ātri spēju.
Es skrēju līdz pašam galam un,kad jau nodomājusi,ka esmu no viņiem tālu,kāds satvēra mani aiz kājas un cieši nogāza mani gar zemi.
Es ievaidējos un paskatījos,ka tas atkal ir kāds vīrs baltajā uniformā.
Viņš pierāva mani tuvāk un gribēja jau man sist. Es aizvēru acis un sagatavojos gaidāmajām sāpēm.
...
.....
......
.......
......
...
Es neko nesagaidīju.
Smagums no manis novēlās un es attaisīju acis.
Es ieraudzīju negaidītu skatu.
Tur bija Jungkooks un viņš sita tam vīram pa seju tā,ka viņam asinis šķīda uz visām pusēm.
Es tikai vēroju briesmīgo skatu,kad viņš pabeidza un uzrāva mani augšā.
Viņš momentā iegrūda mani kādā telpā un,pirms aizgāja,es satvēru viņa roku.
- Paldies...- Es nočukstēju,taču viņš tikai paglūnēja uz mani un izrāva roku.
- Nevajag. - Viņš asā tonī teica un aizvēra man durvis.
- Aizslēdz! - Es izdzirdēju atkal viņa balsi.
Es uzreiz darīju to,ko viņš man teica.
Es smagi elsojot noslīgu gar durvīm un aizvēru acis.
- Paldies...Jungkook...- Es nočukstēju pie sevis un izspiedu mazu smaidu.
Kad viss jau bija nomierinājies un pieklusis,es atvēru vaļā durvis.
Es ieraudzīju šausmīgu skatu.
Visi baltie tērptie vīrieši,gulēja gar zemi un dzīvi bija tikai tie,kas bija mūsējie.
Visur bija asinis...
Tad es pamanīju arī Jungkooku...
Viņa acu skatiens sastapās ar manējo un,es pamanīju,ka viņš tur savu vēderu.
Jungkooks novērsa skatienu un pirms,es sapratu,kas notiek,viņš noļima gar zemi.
Es skrēju pie viņa. Es sāku raudāt. Es pat nezinu kāpēc.
Es nokritu pie viņa kājām un skatījos,vai viņš vēl ir dzīvs.
Jā!
Viņš vēl elpoja,bet ļoti smagi.
Es iecēlu viņa galvu savā klēpī un sāku glāstīt viņam matus.
- Viss būs labi...viss būs labi..- Es pat nezināju,ko es mierinu.
Sevi pašu vai Jungkooku?
Viņš lēnām atvēra acis un paskatījās uz mani.
Viņš mani vēroja un pētīja. Es darīju to pašu un tajā brīdī man nebija vairs bail.
Man pat nebija neerti viņa tuvumā.
Es vienkārši skatījos viņam acīs un viņš lūkojās man pretī.
Viņam grūti pavērās viens mutes kaktiņš uz augšu un viņš saņēma manu roku.
- Nevajag...Y/N..neva....- Viņš nepabeidza,jo aiztaisīja acis pavisam ciet.
Es,protams,sāku panikot.
Es purināju viņu,taču,viņš nereaģēja.
Es paskatījos apkārt un ieraudzīju,ka visi skatās uz mani.
- Ko jūs blenžat??? Viņam ir jāpalīdz!! - Es kliedzu caur asarām un atkal paskatījos uz Jungkooku.
Pārējie atjēdzās un skrēja pie manis.
Viņi paņēma Jungkooku rokās un veda viņu prom.
Es paliku sēžam uz zemes,vēl aizvien asarās.
Kas manī tik ļoti viņā piesaista,ka es par viņu tik ļoti uztraucos?
Viņš bija man svarīgs,bet es to vēl nezināju.
- Y/N? - Kāds ierunājās.
Es paskatījos uz runātāju un tas bija Tae.
Viņa sejā varēja redzēt sāpēs un raizes.
- Nāc. Es tevi aizvedīšu uz istabu. - Viņš maigā balsī teica un prātīgi piecēla mani kājās.
Es biju ļoti pārsteigta par viņa uzvedību.
Kā tik pēkšņi cilvēks var mainīties?
Tae ieveda mani istabā un nosēdināja mani uz gultas.
- Tu tagad atpūties,labi? - Viņš nogurušā balsī teica un devās uz durvju pusi.
- Pagaidi! - Es viņu apstādināju.
Viņš pagriezās pret mani un uzrāva uzaci.
- Ja? - Viņš atbildēja.
- Umm...kas tagad notiks? Kas notiks ar mums visiem? - Es prasīju.
Viņš brīdi skatījās man virsū,tad smagi nopūtās.
- Tagad viss būs labi. Es apsolu. Mūs pašus pārsteidza nesagatavotus,bet tagad viss būs kārtībā. -Viņš mani mierināja.
- Un Jungkooks? Viņam viss būs kārtībā? - Es nevarēju nepajautāt.
Tae pasmīnēja.
- Kāpēc tu uztraucies? Vai tev nav bail,ka viņš varēs tev nodarīt pāri? - Viņš jautāja.
Es brīdi skatījos uz viņu.
- Nē...man nav bail...- Es piesarku un nolaidu skatienu.
- Oh...tagad es redzu...- Viņš domīgi teica. - Neuztraucies...viņš tiek labi aprūpēts,tāpēc tagad vari nedomāt par viņu. Jungkooks ir stiprākais no visiem. Viņš tik viegli nepadosies un jau pēc divām dienām,atkal būs uz savām kājām. - Viņš iesmējās,bet viņa balsī varēja manīt skumjas.
Es lēni pamāju un ieskatījos viņam acīs.
- Nedomāju,ka to teikšu...bet...man prieks ir šeit atrasties...ar jums kopā...- Es sarku vēl vairāk.
Tae nobrīnijās par maniem vārdiem un kādu momentu mani pētīja.
- Viss būs labi... -Viņš uzsmaidīja un ātrā solī izgāja no istabas.
Es aizvēru acis un nopūtos.
- Jā cerams...- Es nočukstēju un ielīdu gultā.
Es biju pārāk pārgurusi,tāpēc es atkal ietinos segās un ļāvos sapņu pasaulei.