Abandoned

35. Nodaļa. Aizmigt.

Lēnā pastaigas tempā es gāju uz mājām. Man bija daudz ko pārdomāt, jo godīgi sakot es biju šokā. Jā, kādreiz bērnībā mamma smejoties teica, ka man ar Luisu esot tik stipra draudzība, ka kādu dienu mēs būsim pāris. Tikai... tas bija joks, bet šoreiz tā bija patiesība.

Pirms es atslēdzu durvis un iegāju mājā, es ieskatījos pulkstenī, kas bija uz manas rokas. Bija jau diezgan vēls, tāpēc es, cik vien klusi varēju, atslēdzu durvis un iegāju mājā. Es novilku savas kurpes un noliku tās vietā.

- Kur tu tik ilgi biji? - mani pārsteidza Liama balss, kad es iegāju dzīvojamajā istabā. Es iespiedzos.

- Tu mani nobaidīji! - es dusmīgi norūcu. Es tiešām nebiju pamanījusi Liamu, jo šeit bija tumšs. Godīgi sakot, es viņu joprojām nevarēju pamanīt.

- Esmu tik briesmīgs? - Liams skumīgi iesmejoties teica. Es nespēju saprast par ko Liams runā. Tajā pašā brīdī lejā pa kāpnēm nonāca Kristena un ieslēdza istabā gaismu. Liams sēdēja dīvāna un skatījās uz mani.

- Lūdzu... ejam visi gulēt. - Kristena klusā balsī teica. Viņa izskatījās tik  samiegojusies kā lācis, kurš tikko pamodies no ziemas miega.

- Nē, es gribu parunāt ar Brūklinu. - Liams teica, paskatoties uz Kristen.

- Ir pusnakts, rīt parunāsiet. Lūdzu, lūdzu ejam gulēt... - Kristena iečīkstejās, bet Liams smagi nopūtās. Kristena uzgāja augšā pa kāpnēm. Liams paskatījās uz mani. Viņa skatiens urbās manī un mani tas pat nedaudz biedēja. Šobrīd es nezināju ko man darīt - iet gulēt vai arī palikt pie Liama un runāt.

- Runāsim vai iesim gulēt? - viņš jautāja un apskatīja mani. Es paraustīju plecus. - Luiss uzdāvināja? - viņš jautāja un norādīja uz ziedu pušķi.

- Jā. - es teicu, bet Liams iesmējās. Viņš piecēlās kājās un pienāca pie manis. Liama gaitā bija ļoti lēna un nestabila, gluži kā gadu vecam bērnam, kurš tikko ir iemācījies staigāt, bet ir vēl bailīgs un nedrošs. - Tu esi dzēris? - es jautāju, jo pat stāvot Liams knapi spēj noturēties kājas. Viņš pieķērās ar abām rokām pie mana pleca.

- Iespējams. - viņš paraustīja plecus.

- Runāsim rīt. - es teicu. Nedroši noņemot Liama rokas no sava pleca, es iegāju virtuvē. Es piegāju pie skapīša un no plaukta es paņēmu vāzi, ielēju tajā ūdeni un ieliku ziedus. Nolikusi to uz virtuves galda, pie kura mēs katru dienu ēdam brokastis, vakariņas un dažreiz pusdienas, es izgāju no virtuves. Liams bija pats ticis līdz dīvānam, tagad tur sēdēja dīvāna un vērās sienā. Es piegāju pie viņa. - Ej gulēt, lūdzu. - es klusā balsī teicu un skatījos uz viņu. Viņš brīdī vērās manās acīs, bet tad pēkšņi saķēra abas manas rokas aiz plaukstas locītavām un apsēdināja mani sev blakus.

- Paliec pie manis, lūdzu. - Liams klusā balsī teica. Es centos noņemt viņa rokas, bet Liams tikai saķēra manas locītavas vēl stiprāk, kas lika man ievaidēties.

- Tev ir sava istaba, un tev ir jāiet tur gulēt. - es, sakodusi zobus, teicu un cēlos kājās, bet viņš mani jau atkal apsēdināja. Ieskatoties Liama acīs, es redzēju, ka tajās mājoja dusmas un agresija, kas man uzdzina arvien lielākas bailes. Es gribēju izraut rokas, uzskriet augšā uz savu istabu un ieslēgties tajā.

- Paliec ar mani... - Liams čukstus teica. Pekšņi viņš bija atmaidzis, acis izskatījās pavisam mierīgas. Ne mierīgas, bet drīzāk izmisuma pilnas - Es viens nevaru aizmigt. -

- Liam, tu neesi mazs bērns, tu vari viens aizmigt. - es teicu. Es jūtu, ka Liams lēnām atlaiž manas locītavas no sava ciešā tvēriena, turot tikai pavisam viegli, tādēļ noņēmu viņa plaukstas no savām rokām. Es piecēlos kājas, bet Liams palika sēžam.

- Ja Luiss prasītu, tu piekristu. - Liams klusā balsī teica. Es pagriezos pret viņu, bet viņš sēdēja galvu nolaidis un saķēris to ar plaukstām.

- Ko tu vari muldēt? - es, saraukusi uzacis, teicu.

Šis viss man likās pārāk dīvaini. Kāda Liamam starpība, ko es daru ar Luisu un ko nē. Tāpat arī Luisam nav nekāda starpība, ko es daru ar Liamu. Bet pēkšņi man galvā parādījās doma - es ar Liamu gandrīz nekad nekur negāju, tikai uz darbu, bet tas neskaitās. Neskaitāmas reizes es biju viņam atteikusi, kad viņš piedāvāja man iet uz kafejnīcu vai restorānu divatā,bet te es Luisam tik viegli piekrītu. - Tu esi greizsirdīgs? -

- Nē. - Liams norūca un paskatījās uz mani.

- Tu esi. - es teicu un skatījos uz viņu. Liams noraidoši pamāja ar galvu. Kad es centos ieskatīties viņa acīs, viņš novērsa savu skatienu no manis un jau atkal skatījās grīdā.

- Gan es, gan Luiss esam tev draugi, tāpēc es tev jautāju vai tu Luisam ļauj to, ko tu man neļauj. - Liams paraustīja plecus. Tas lika man smagi nopūsties.

- Mana atbilde ir jā. Es pazīstu Luisu daudz ilgāk nekā tevi. - es klusā balsī teicu, tajā pašā brīdī izdzirdot Liama smago nopūtu.

- Un ko tieši tu viņam ļauj? - Liams naida pilnā tonī jautāja. Es paskatījos uz viņu, bet klusēju un neatbildēju. Viņš piecēlās kājās un lēnām nāca uz manu pusi, bet es lēnām atkāpos atpakaļ, ik pa brīdim paskatoties vai es aiz nevaru aiz kaut kā aizķerties un nokrist. Liama plaukstas savilkās dūres un es atsitos pret sienu. Nu es patiešām biju nobijusies un nezināju, ko man darīt. - Atbildi man! - Liams iekliedzās. Es aizvēru acis. No satraukuma es elpoju smagi un saraustīti.

- L... lūdzu nedari man pāri. - es čukstus teicu, joprojām turot acis ciet. Es jūtu spēcīgu sitienu pa sieni blakus manai galvai.

- Tad atbildi man! - Liams jau atkal nokliedza. Es atvēru acis, mans skatiens veras tieši Liama acīs. Tagad viņa acis bija naida pilnas, bet viņš pats izskatījās dusmīgs. Es uzmanīgi paņēmu Liama seju savas plaukstās, joprojām skatoties viņa acīs.

- Lūdzu, lūdzu nomierinies. - es čukstus teicu. Liams aizvēra acis un izdvesa smagu nopūtu. Viņš atlaida savas plaukstas no dūrēm. - Viss ir labi, lūdzu nedusmojies... - es čukstus teicu, bet Liams atvēra acis. Viņš skatījās manas acīs, bet viņa acis izskatījās nožēlas pilnas. 

- Lūdzu... piedod man. - Liams čukstus teica, joprojām veroties manas acīs. 

- Viss ir labi. - es atkārtoju. - Tev ir jāiet gulēt un arī man ir jāiet gulēt. - es teicu, uzmanīgi atlaižot Liama seju. Viņš piekrītoši pamāja ar galvu, paņemot mani aiz rokas un vedod uz dīvāna pusi.

- Paliec pie manis. Vismaz kādu brīdi. - viņš klusā balsī teica, apsedinot mani uz dīvāna, bet pēc tam apsēžoties pats.

- Labi. - es teicu un skatījos uz viņu, bet viņš novērsās. Es piecēlos kājas. - Gulies. - es teicu, bet Liams noraidoši pamāja ar galvu. Viņš saķēra mani aiz vidukļa un jau atkal apsēdināja mani sev blakus. Uzmanīgi aplikot savas rokas ap manu vidukli un, piespiežot galvu pie mana krūškurvja, Liams apgāza mani guļus. Es izdvesu klusu, bet ar pirkstiem izbraucu cauri viņa matiem. Es nezināju, kas notiek ar Liamu, bet mani tas ļoti baidīja. Tā uzvedies viņš nebija nekad, tāpēc es nezināju ko no viņa gaidīt un kad.

Kādu brīdi es gulēju vienkārši domājot, bet, kad Liams saspieda mani ciešāk, es attapos no savām domām un paskatījos uz viņu. Viņš jau klusi šņākuļoja, kas nozīmēja, ka viņš ir aizmidzis. Es pavilku uz augšu segu, kuru viņš bija nospārdījis nost no sava vidukļa, un paskatījos uz viņu. Es aizvēru acis, jo nu jau arī bija pienācis mans brīdis aizmigt.