Abandoned

32. Nodaļa. Uzklausīt viņu.

Es sēdēju istabā, kuru Luiss bija atvēlējis man, un skatījos sienā. Bija nakts vidus un manas acis krita ciet no tā cik ļoti man nāca miegs, galva sāpēja, bet pati es jutos pārgurusi un biju slima. Es nedevos gulēt, jo prātā paturēju to, ka Luiss solījās ielauzties istabā brīdī, kad es jau gulēšu.

Šajā pašā brīdī man sāka likties, ka es Luisu sāku ienīst. Viņš pats man lika braukt prom, ignorēja mani un nevēlējās kontaktēties, bet tagad viņš ar mani tik ļoti grib kontaktēties, ka pat nolaupa mani, iesaistot tajā manu brālēnu.

No šī skata punkta arī Harijs nebija nekāds svētais. Kā var ienākt prātā piekrist nolaupīt māsīcu?

Manas domas nonāca pie Liama, jo šajā arī viņš bija iesaistīts. Protams, ka ne jau laupīšanā, bet visā Luisa vēlme ar mani kontaktēties.

Diez Liams meklē mani? Ja jā, vai viņš uztraucās, jo nevar atrast mani?

No domām mani izrāva tā, ka kāds klauvēja pie durvīm. Atšķirībā no citām reizēm šī klauvēšana bija klusa.

- Luis vai Harij... es nelaidīšu nevienu no jums istabā. - es diezgan klusā balsī teicu.

- Brūka... - es dzirdēju klusu balsi, kuru uzreiz atpazinu. Manā sejā parādījās vājš smaids. Es piecēlos no gultas un piegāju pie durvīm.

- Ko tu šeit dari? - es iejautājās, kad biju apstājusies pie durvīm. Es tās atslēdzu un atvēru. Manam acu skatienam pavērās Liama smaidīgā seja. Viņš uzreiz cieši mani apķēra.

- Ja tu zinātu kā es sabijos, kad es ieraudzīju to viesnīcas istabu. - Liams klusā balsī teica un es apskāvu viņu pretī.

- Kā tu zināji kur mani meklēt, kad es aizgāju? - es čukstus jautāju.

- Tevis izsekošanas dēļ man bija kontakti ar tās viesnīciņas administratori. - Liams teica un atlaida mani. - Ja tu negribi, lai Luiss mūs noķer, un protams vēlies doties prom, mums jādodas tagad. -

- Es vēlos. - es teicu un paskatījos uz Liamu.

- Tu izskaties pārgurusi. - Liams teica un pacēla mani, lai nestu prom.

- Nevajag, es esmu smaga. - es čukstus teicu.

- Mele. - Liams iesmējās un iznesa mani no istabas. Viņš pēc iespējas klusāk centās noiet lejā un iziet no mājas. Kad tas bija darīts, Liams iecēla mani mašīnā, bet pats iekāpa vadītāja vietā.

- Es domāju, ka tu dusmojies uz mani... - es klusā balsī teicu un Liams iedarbināja motoru.

- Par ko? - Liams jautāja un paskatījās uz mani pirms uzsāka braukt.

- Es aizbēgu... nepateicu ne vārdu par to... - es nomurmināju, bet Liams iesmējās.

- Es domāju, ka tu dusmojies uz mani par to, ka Luiss tevi centās izspiegot caur mani. - Liams teica un uzmanīgi vēroja ceļu. Es noraidoši pamāju ar galvu un iestājās klusums. - Zini, es brīnos kā tu piekriti doties prom. -

- Kāpēc? - es jautāju un saraucu uzacis.

- Nu tādēļ, ka es sadarbojos ar Luisu iepriekš. - Liams nomurmināja un paskatījās uz mani, bet tik pat ātri novērsās.

- Ne jau Luiss vēlētos, lai tu mani savāc prom no viņa, tāpēc es uzticos tev. - iesmējos. - Tu darīji diezgan daudz lietas, kuras tev Luiss ne lūdza darīt. -

- Kā tu to zini? - Liams iejautājās.

- Es dzirdēju viņa un Harija sarunu. - es paraustīju plecus. - Paldies tev. - es teicu un pasmaidīju. Liams uzlūkoja mani un pasmaidīja pretī.