Abandoned

24. Nodaļa. Izgāšanās.

Pamodos no tā, ka manā sejā iespīdēja saule no neaizvērtajiem aizkariem. Noņēmusi segu no sava ķermeņa, noliku kājas uz zemes. Manas pēdas uzreiz sajuta grīdas izstaroto aukstumu, kas uzreiz izskrēja cauri visam manam ķermenim, liekot tam pamosties. Es burtiski jutos mundrāka. 

Paskatījusies pulkstenī es aizdomājos. Pie Liama jau es dzīvoju jau aptuveni mēnesi. Tas viss šķita tik dīvaini. Viņa māsa centās ar mani draudzēties un pret to man nebija iebildumi, lai gan... bija - nu jau es spēju dzirdēt arī Kristenas domas.

Es nespēju izskaidrot to, kuros brīžos es varu dzirdēt, kuros nē, jo viss bija pārāk neizprotami. Piemēram, tagad es dzirdēju Liama domas pat tad, kad viņš neskatījās uz mani, bet Kristenas domas es dzirdēju tikai tad, kad viņa paskatījās uz mani vai ieskatījās manās acīs.

Es piecēlos no gultas un aizgāju pie skapja. Pa cik šodien nebija mana darba maiņa, es paņēmu parastas bikses un krekliņu. Kad biju apģērbusies, iegāju vannaistabā un piegāju pie spoguļa. Godīgi sakot, es bišķīt sev atgādināju raganu.

Jā, Brūklina. Ja tev nepietiek ar to, ka tu dzirdi citu domas, tu vēl pēc raganas ārēji izskaties.

Smagi nopūtusies, es paņēmu rokās matu ķemmi un sāku ķemmēt matus. Kad tie bija izķemmēti, es sasēju matus mezglā un izgāju no vannaistabas. Pa visu māju sajutu ēdiena smaržu. Šī smarža liecināja par to, ka kāds ir pagatavojis brokastīs kaut ko garšīgu. Brīdī, kad es gatavojos iet lejā, pa kāpnēm uznāca Liams ar šķīvi rokās. Šķīvī bija saliktas pankūkas un tām pāri bija pārlieta šokolāde.

- Labrīt... es domāju, ka tu vēl neesi pamodusies. - Liams teica un paskatījās uz mani.

- Pamodos pirms neilga brīža. Negribēju vairs gulēt. - paraustīju plecus.

- Skaidrs... - Liams aizdomājies teica.

Lūdzu, lūdzu neklausies viņa domās, lūdzu.

Godīgi sakot, man nepatika tas, ka es varēju dzirdēt Liama domas. Es gribētu no tā norobežoties.

- Brūklina. Tu mani dzirdi? - Liams izsauca mani no manām domām.

- Ko tu teici? - jautāju un Liams smagi nopūtās. - Piedod, es nedzirdēju. -

- Nu es tā sapratu. - Liams iesmējās. - Tās tev. - Liams teica un pastiepa šķīvi uz manu pusi.

- Un ja es gulētu? - iesmejoties jautāju.

- Tu parasti esi pamodusies uz šo laiku, ja nē, tad es tevi pamodinātu ar brokastīm. - Liams iesmejoties teica. Es sakrustoju rokas uz krūtīm.

- Tas būtu nejauki. - teicu.

- Neesmu pārliecināts par to. - Liams teica.

Par ko Liams šobrīd domāja? Viņš domāja par to, ka vismaz ir centies un domāja par to, ks jācenšās neizgāzties.

- Paldies, Liam. - pasmaidīju. - Viņš izskatās tik mīlīgi, kad ir aizdomājies. - pateicu to, ko domāju un nemaz nepamanīju.

- Nu... paldies, laikam. - Liams iesmejoties teica.

- Es to tiešām pateicu skaļi? - samulsusi jautāju.

- Jā. - Liams iesmējās. Es jutu kā asinis pieplūst maniem vaigiem, tie paliek rožu sārti un ļoti karsti. - Nu... tas nekas tāds. Ne jau pateici, ka mīli. - Liams neveikli iesmējās un pakasīja pakausi.

- Tiešām, Liam? Labāku piemēru nevarēji izdomāt? - teicu un paņēmu šķīvi no Liama rokām. - Paldies tev par brokastīm, es došos uz savu istabu. - teicu un uzreiz devos uz savu istabu.