Abandoned

26. Nodaļa. Šokā.

Pēc Liama teiktā es nezināju kā man justies. Es biju it kā apdullusi, it kā satraucos. Man arvien vairāk sāka likties, ka Liams kaut ko jūt pret mani.

Man palika karsti, tā it kā sāktu paaugstināties temperatūra, ausis svila no tā, ka man bija karsti.

- K-k... kā to saprast? - samulsis jautāju. Liams skatījās uz mani, tādēļ es centos novērsties no viņa. Šajā brīdī es skatījos uz grāmatu, kurā stāvēja uz manas gultas.

- Tā - vienkārši. Tu man esi... - Liams iesāka, bet viņu pārtrauca tas, ka viņa telefons sāka zvanīt. - Piedod. Es tūlīt nakšu. - Liams teica un piecēlās kājās. Es neatraujot skatienu no grāmatas. Liams izgāja no istabas, bet es atviegloti nopūtos un atgāzos guļus gultā.

Liams

Līdzko es biju izgājis no Brūklinas istabas, es izvilku telefonu no bikšu kabatas un pamanīju tā ekrāna Luisa vārdu. Tas man lika smagi nopūsties. Nogaidījis pietiekoši ilgu brīdī, es atbildēju zvanam.

- Jā? - teicu.

- Kāpēc man bija tik ilgi jāgaida? - Luiss aizkaitinātā balsī jautāja.

- Es... es biju aizņemts. - teicu un izdvesu smagu nopūtu.

- Ar ko tad tu biji tik ļoti aizņemts? - Luiss iesmejoties jautāja.

- Zini ko, Luis? Nav tavā daļa. - norūcu. Tajā brīdī no istabas iznāca Brūklina.

- Ar ko tu runā, Liam? - Brūklina jautāja paskatoties uz mani.

- Ar neko svarīgu. - iesmejoties teicu. - Ej atpakaļ istabā, es tūlīt nakšu. - teicu un viņa piekrītoši pamāja ar galvu. Brūklina iegāja atpakaļ istabā.

- Ar ko tu biji aizņemts? Brūku?! - Luiss dusmīga tonī jautāja.

- Jā. - iesmejoties teicu.

- Ja tu... kaut ko būsi viņai izdarījis... - Luiss joprojām dusmīga tonī teica.

- Nu, nu? Ko tu man tad izdarīsi? -iesmejoties jautāju.

- Pats labi zini. - Luiss norūca.

- Teikšu tev godīgi - pats vien palaidi viņu vaļā. Nevadies pēc principa "ja man nav, tad nevienam nebūs". Un zini, ka es savu iespēju garām nelaidīšu. - norūcu un beidzu sarunu. Uzreiz iegāju Brūklinas istabā.

Brūklina

Kad es izgāju no istabas un dzirdēju Liamu ar kādu runājām, man likās, ka viņš teica vārdu ''Luiss", bet pilnīgi pārliecināta par to es nebiju.

Šajā brīdī es jau sēdēju istabā un vēros sienā, domājot. Istabā ienāca Laims.

- Ar ko tu runāji? - jautāju un paskatījos uz Liamu.

- Ar paziņu. - Liams teica un ielika telefonu bikšu kabatā. Viņš pienāca pie gultas un apsēdās uz tās.

- Kādu paziņu? - saraucot uzacis vaicāju.

- No skolas laikiem. - Liams teica.

- Tu taču teici, ka tev skolā nebija draugi. - teicu un sakrustoju rokas uz krūtīm. Liams smagi nopūtās.

- Pirmkārt, tā es gan neteicu, es teicu, ka mani mēdza apsmiet. Otrkārt, gadās arī tā, ka cilvēks apsmej, bet tad saprot, ka tas, ko viņš dara, nav labi un atvainojas. - Liams teica un palūkojās uz mani.

- Nu pieņemsim. - teicu. - Kā to paziņu sauc? -

- Endijs. - Liams paraustīja plecus.

- Es gan dzirdēju, ka tu teici, ka viņa vārds ir Luiss. - norūcu.