Amnesia »N.H.« ✔️

17. We Need To Get Away Before They Realize The Truth

Viņš noraidoši pakratīja galvu.

"Neticami. Tomēr tu esi mele. Man vajadzēja paklausīt tavu māsīcu. Tu esi siržu lauzēja!" viņš noteica.

"Es neizmantoju cilvēkus.." es šokēti atbildēju.

"Tu man neko neteici par to, ka tev ir puisis! Es tev skraidīju kā mazs kucēns pakaļ un cerēju, ka tu mani ievērosi. Saskatīsi manī ko vairāk. Pēkšņi tu piekriti iziet laukā un tad neilgi pēc tam tu atklāj, ka tev ir puisis!" viņš ar asarām acīs teica.

"Džo, tu nesaproti viņu?! Viņa nupat tev pastāstīja to, ka viņus izšķīra un viņš nav devis viņai ziņu! Kādas tur vēl attiecības?!" man blakusesošā meitene aizstāvēja mani.

"Vienalga, lai viņš domā un dara ko grib, es nelieku viņam skriet man pakaļ." es klusi noteicu. Viņa mani apskāva. Noskanēja zvans.

"Ejam uz pēdējo stundu." viņa noteica. Es pamāju ar galvu un mēs devāmies uz klasi.

Es izgāju no skolas, es Patrīciju negaidīšu. Man viņš pietrūkst, bet viņš pat man neraksta. Es paskatījos uz sporta laukumu. Puiši, kuri iepriekš spēlēja basketbolu, tagad runā ar diviem puišiem. Pirms mans prāts aptvēra kas notiek, viens no viņiem skrēja manā virzienā. Es attapos, ka viņš ir Zeins. Es nometu somu un skrēju viņa virzienā. Es ieskrēju viņa apskāvienā. Viņš mani pacēla virs zemes.

"Tu man pietrūki!" Zeins iečukstēja man ausī.

"Tu man arī!" es priecīgi noteicu.

*Naila POV*

"Zeins ir viņas puisis?" Džonass prasīja. Es iesmējos.

"Nē. Viņa ir mana meitene." es atbildēju un lēni devos viņu virzienā.

"Zini, ja viņa nebūtu pateikusi, ka tu esi viņas puisis, tad mēs būtu devušies randiņā." Džonass noteica. Es pagriezos pret viņu.

"To tu varēji paturēt pie sevis.." Maksis pačukstēja viņam.

"Necenties viņu dabūt, jo viņa ir mana. Pat ja tu viņu dabūsi, viņa vienmēr atgriezīsies pie manis." es norūcu un pagriezos pret Kiru, kura jau skrien mūsu virzienā. Viņa ieskrēja manā apskāvienā.

"Es tevi mīlu! Kā tu tiki šeit?" viņa priecīgi prasīja.

"Mamma nokaitināja un Zeins mani atveda uz šejieni. Mēs abi aizmukām no mājām." es atbildēju. Patiesībā es nezinu kur mēs tagad dzīvosim un mācīsimies.

"Mūkam prom arī no šejienes! Es šeit negribu vairs būt!" viņa klusi noteica. Viņas acīs varēja redzēt sāpes.

"Mamma zina, ka es esmu aizbēdzis, ja tu dosies man līdzi, tad tante pateiks mammai arī to, ka tu pazudi un viņa uzreiz sapratīs, ka mēs kopā aizbēgām.." es teicu viņai.

"Man neinteresē, brauksim prom no šejienes kaut vai uz pasaules otru galu!" viņa atbildēja.

"Jūs esat brālis un māsa?" Maksis prasīja.

"Ne tikai." Zeins atbildēja manā vietā. Es iesmējos.

"Zein, mēs ņemam līdzi Kiru." es noteicu ar smaidu. Arī Zeinam parādījās smaids.

"Es teicu, ka viņa brauks ar mums!" Zeins smaidot teica.

"Tā ir Patrīcija?" es klusi prasīju, kad ieraudzīju Patrīciju iznākam no skolas.

"Jā." Džonass atbildēja.

"Fak, Kir, negriezies. Viņa var tevi atpazīt." es teicu un uzliku saulesbrilles. Tā kā man ir cepure, viņa mani neatpazīs. Viņa paskatījās uz mums un uzsmaidīdama nāca mūsu virzienā.