Amnesia »N.H.« ✔️

4.Do You Like Him?

Es ātri izkrāmēju maisiņu, ko mamma bija atnesusi. Es jutu kā mani vaigi sakarst no domām par Nailu. Drīz vien pie durvīm jau kāds klauvēja. Zeins. Es atvēru durvis, lai satiktos ar brūnacaino puisi.

"Sveiks, Zein." es noteicu un viņš uzsmaidīja.

"Sveika." viņš atbildēja. Es atvēru plašāk durvis, lai puisis varētu ienākt mājā.

"Hey, Zein." Nails sasveicinājās un abi puiši paspieda viens otram rokas.

"Ejam ārā?" Zeins prasīja. Nails apskatīja mani. Es pamāju ar galvu un viņš pasmaidīja.

"Ejam." Nails atbildēja. Es uzvilku savas kurpes un paķēru āra jaku. Nails jau bija uzvilcis kurpes. Mēs izgājām ārā. Gaiss ir silts. Es pasmaidīju, jo beidzot varēšu izpētīt apkārtni.

Mēs apstājāmies pie veikaliņa. Nails ieskrēja veikalā, lai nopirktu mums čipšus un popkornu, jo ieplānojām kopā skatīties filmu.

"Tev patīk Nails?" Zeins prasīja. Es ieinteresēti uz viņu paskatījos.

"Kā brālis jā. Vi.."

"Nē, Kir. Es domāju kā puisis." Zeins smejoties teica.

"Kapēc jautā? Viņš ir mans brālis. Nekas vairāk." es atbildēju. Zeina acīs varēja redzēt bēdas.

"Nekas svarīgs. Tikai jautāju." Zeins pasmaidot teica. Bet tas ir izspiests smaids.

"Apsoli, ka neteiksi miss Maurai?" es klusi prasīju. Viņš paskatījās uz mani ļoti ieinteresēti.

"Ko neteikt?" viņš jautāja, bet pirms es ko pateicu, no veikala iznāca Nails.

"Ejam?" Nails prasīja un uzsmaidīja.

"Pēc tam tu man pateiksi, sarunāts?" Zeins prasīja. Es pamāju ar galvu.

"Ejam." es noteicu Naila virzienā un mēs devāmies mājās.

Visu ceļu mēs apspriedām ko varētu noskatīties un nonācām līdz secinājumam, ka skatīsimies Annabellas abas daļas. Mēs iekārtojāmies Naila istabā un uzslēdzām uz prožektora pirmo filmu. Es sēdēju starp abiem puišiem. Katru reizi, kad notika kas baiss, es paslēpu seju vai nu aiz Naila pleca, vai nu aiz Zeina, kamēr viņi smējās par manu reakciju. Mēs ēdām čipšus, popkornu un dzērām alu, kuru Nails bija nopircis.

-

"Nail... AK JEL, KAS ŠEIT NOTIEK?!" Mauras balss atskanēja, kas lika man uztrūkties no miega.

"Mam.." Nails savā rīta balsī noteica un izberzēja acis.

"Es gandrīz sirdstrieku ķēru redzot jūs visus trīs guļot vienā gultā!" Mamma teica. Nails iesmējās.

"Mēs skatījāmies filmu un negribējām pamodināt tevi, tapēc visi gulējām šeit." Nails nomierināja mammu.

"Ceļaties, uz skolu jābrauc!" mamma teica un aizgāja. Es paskatījos uz Nailu, bet tad uz Zeinu. Zeins vēl guļ.

"Viņš gan guļ ļoti cieši." es noteicu un uzsēdos uz viņa vēdera. Es papļikāju viņa seju un viņš pamodās.

"Kas notiek?" Zeins šokēti prasīja, kas man lika smieties.

"Uz skolu jāiet, guļava." es noteicu un piecēlos. Es paķēru savas drēbes un izgāju no istabas. Iegājusi savā istabā, es uzvilku svārkus, kuri bija pāris centimetrus virs ceļiem un džemperi, kuru sabāzu svārkos. Kājās uzvilku zeķes, kuras sniedzās nedaudz pāri celim. Es uzvilku botas un iegāju vannasistabā. Es izķemmēju savus brūnos matus un sataisīju tos nekārtīgā copē. Tad es iztīrīju zobus un devos lejā, lai pabrokastotu.

"Labrīt, tēt.-" Es noteicu un plaši pasmaidīju. Viņš atsmaidīja un norādīja vietu blakus Nailam. Es apsēdos pie viņa un appētīju brokastis. Pankūkas ar šokolādi.

"Starp citu.. Es tev dabūju mazu dāvaniņu!" mamma priecīgi man noteica. Es viņu apskatīju. Viņa man pasniedza kastīti. Es to appētīju, bet tad atvēru. Tur stāvēja brilles. Tās izskatās ļoti dārgas, tapēc es negribu pieņemt, bet tas nebūtu pieklājīgi.

"Paldies, bet nevajadzēja." es nedaudz šokēti noteicu.

"Vajadzēja. Lai jūs kopā izskatītos vairāk kā brālis un māsa!" mamma teica. Es uzsmaidīju un uzliku brilles uz acīm. Nails uzlika savas brilles un mēs saskatījāmies.

"Nokrāso savus matus blondus." Zeins ieteica un es pasmaidīju viņa virzienā.

"Jauka ideja! Tad jūs būsiet ļoti līdzīgi!" mamma priecīgi teica un es pasmaidīju.

"Jānopērk krāsa vai jāiet uz frizētavu." es noteicu un noņēmu brilles no acīm, es tās uzliku uz galvas. Mēs visi klusi paēdām un tad mums vajadzēja doties uz skolu. Es tikai uzskrēju pakaļ somai un tad ātri noskrēju lejā, jo vēl ir jāaizbrauc pakaļ Zeina somai un pakaļ Liamam. Kad nogāju lejā, es redzēju Nailu ar savām saulesbrillēm un Zeinu. Zeina mati izskatās sabužināti. Tā, it kā viņš būtu tikko pamodies. Es uzliku brilles uz acīm un, ejot garām Zeinam, pabužināju viņa matus.

"Ei! Tu sajauci manus matus!" Zeins dusmīgi noteica.

"Viņi tev jau bija sajaukti." es noteicu un Nails man attaisīja mašīnas durvis vaļā. Es iekāpu mašīnā un sagaidīju, kad abi puiši iesēdīsies. Nails iedarbināja mašīnu un uzsāka ceļu uz skolu.

Mēs aizvedām Zeinu pakaļ somai un Liamam pakaļ, bet tad uz skolu. Mēs noparkojāmies.

"Ups, mēs kavējam divdesmit minūtes." Zeins noteica un man šokā pavērās mute. DIVDESMIT?

"Nobastojam pirmo stundu." es nedaudz šokēti noteicu.

"Malace." Nails klusi noteica un es iesmējos.

"Jūs esat kopā?" Liams prasīja. Es pacēlu vienu uzaci.

"Viņš ir mans pusbrālis.." es atbildēju.

"Bet tas nenozīmē, ka jūs nevarētu būt kopā, vai ne?" Liams prasīja. Es iesmējos.

"Nekas vairāk par pusmāsu un pusbrāli. Vai ne, Kir?" Nails prasīja un es novilku 'mhm'. Vai tiešām, Horan? Tikai?

"Ko mēs darīsim piecpadsmit minūtes?" Zeins prasīja, kad iegājām skolā.

"Ejam kaut kur. Aizejam uz nākamo stundu." es noteicu un mēs lēni devāmies uz trešo stāvu, kur notiek ģeogrāfija. Es ieliku brilles somā.

"Mums nesanāk lēni iet. Desmit minūtes." Zeins nomurmināja, kaut ko skatoties telefonā.

"Es aiziešu uz tualeti." Nails noteica un aizgāja.

"Es aiziešu uz ēdnīcu paņemt sev kaut ko padzerties." Liams teica un atstāja mani ar Zeinu divatā.

"Stāsti! Ko man neteikt tavai mammai?" Zeins ieinteresēti prasīja.

"Vispirms apsoli, ka neteiksi!" es klusi noteicu. Viņš pamāja ar galvu.

"Es apsolu!" viņš nopietni teica.

"Man patīk Nails. Un es dzirdēju jūsu sarunu. Es viņu noskūpstīju un mamma mūs gandrīz pieķēra. Bet apsoli, ka nevienam neteiksi, labi?" es nervozi stāstīju. Viņš priecīgi pasmaidīja.

"Nails bija tik bēdīgs, kad uzzināja, ka tu būsi viņa pusmāsa un viņš nevarēs tevi dabūt. Kad tu pirmo reizi biji tajā mājā, viņš pat raudāja!" Zeins, priecīgi apskaujot mani, teica. Es atbildēju apskāvienam ar to pašu, bet tad mēs atlaidām viens otru.

"Noslēpums pret noslēpumu! Nesaki viņam, ka es tev to pateicu!" Zeins priecīgi teica un es pasmaidīju.

"Noslēpums pret noslēpumu!" es atkārtoju un mēs iedevām viens otram pieci.

"Kas noticis? Kas tik ļoti iepriecina?" Nails prasīja.

"Nekas svarīgs." Zeins atbildēja. Es pasmaidīju un noskanēja zvans.

"Ejam." es noteicu un mēs devāmies tālāk uz klasi. Katru reizi, kad Nails paskatījās uz mani, es zināju, ka viņš vēlas mani noskūpstīt, cieši apskaut un saukt mani par viņa meiteni. Arī es to vēlos. Bet mums ir jātēlo, lai neviens nezinātu. Lai neviens nezinātu to, ko mēs slēpjam. Mūsu attiecības. Tas ir kā pārkāpt liegto robežu un vairs nav izejas. Ir tikai jāslēpjas.