Vairāk Nekā Kaimiņi

15.Nodaļa

Es kavēju. Neticami! Es, Alise Andersone, kavēju. Pēc vakardienas saķeršanās ar Eidenu, es ilgi nespēju iemigt. Viņa sejas vaibsti, nekārtīgie mati, kas krita puisim acīs, lielās acis, balss tembrs, tas viss mani mocīja līdz vēlai naktij. Tad es biju padevusies, un centos izpildīt kaut ko no uzdotajiem mājas darbiem. Līdz visbiedzot biju aizmigusi turpat pie galda.
Protams, ka tad, kad atvēru acis stundu pēc modinātāja, mani pārņēma panika. Skraidīju pa lielo istabu mētādama drēbes un lamādamās pati uz sevis. Biju arī uzrakstījusi Heizelai, ka visticamāk kavēšu pirmo stundu un biju atvainojusies, ka nevedīsim viņu šorīt. Dušai man neatlika laika, arī atrast neko normālu, ko vilkt man neizdevās. Tā nu es stāvēju pie spoguļa un noskatījos uz sevi. Mani mati bija izspūruši un tos ķemmējot es biju visu padarījusi tikai sliktāku, kājās es biju uzvilkusi pirmos džinsus, ko biju ieraudzījusi, tāpat ar džemperi. Es vēlreiz uzmetu skatienu sienas pulkstenim. Pēc pustundas sākas pirmā stunda, bet lai aizbrauktu uz skolu no šejienes, vajag vismaz divdesmit minūtes.
Es paķēru savus skolas somu un izskrēju no istabas.
- Ak, nē! Tailers!- es šausmās atcerēdamās par brāli, nočukstēju.
Ieskrēju viņa istabā un vienā mirklī jau atrados otrā istabas galā, pie aizskariem. Atrāvu tos vaļā, dzirdēju kā viņš aizkaitināti noņurd.

- Mēs kavējam. Es kavēju.- iesaucos un pieskrēju pie viņa gultas, lai lektu viņam virsū.

- Kurš to būtu domājis?- dzirdēju viņa balsī izsmieklu un jau grasījos atsperties, lai lēktu.

- Paaaag!- Tailers skaļi iebļāvās un pielēca savā gultā sēdus.

- Tev paveicās, man šodien vēsturē ir tests, es nedrīkstu kavēt.- brālis žāvājās.

- Nu, tad tev ir...- es iesāku teikt un tad uzmetu skatienu telefonam, ko turēju rokā,- Am, tev ir precīzi sešas minūtas, lai izdarītu visu, ko vajag un lai mēs nekavētu!- es pabeidzu savu teikumu un izgāju no viņa istabas.
Noskrēju lejā un turpināju skriet uz durvju pusi. Tur sameklēju savas baltās kedas. Acis, pašai nemanot, sāka meklēt smagnējos un melnos zābukus. To šeit nebija un tas nozīmēja, ka arī Eidena mājā vairs nebija.
Tevi tas nemaz neinteresē! - mana iekšējā balss kliedza uz mani.

***

Skolā ieradāmies tikai ar mazu nokavēšanos un es jau uzreiz pēc zvana ieskrēju klases telpā, kurā tāpat visu vēl nebija, jo kā nekā bija taču pirmdiena.
Smagi nopūzdamās, es ar visu savu svaru iekritu solā blakus Heizelei. Meitene izbijusies, noņēma savas lielās austiņas, no kurām es spēju saklausīt kādu repa dziesmu.

- Am, labrīt. Tu mani nobiedēji!- meitene, nopūzdama matu sķipsnu sev no sejas, teica.

- Piedod. Es biju mazliet aizelsusies no skriešanas pa gaiteņiem.- es paraustīju plecus.
Pēc maza brīža, Heizelas seju sāka rotāt pavisam aizdomīgs smaids.

- Kas?- es tramīgi iesaucos un sāku skatīties visapkārt pa pustukšo telpu.

- Kā tev sokas ar Smitu?..- draudzene noslēpumaini skatījās uz mani, kamēr es cīnījos ar mazu elpas trūkumu. Aši aizgriezos, lai meitene neko neredzētu, dziļi ievilku un izpūtu elpu, tad pagriezos atpakaļ pret viņu un neveikli smejoties, pakasīju savu pakausi.

- Nu, Smita kungs ir diezgan noslēpumains, bet es domāju, ka visā visumā viņš liekas labs cilvēks.- es nolēmu izlikties, ka nesaprotu par ko Heizela runā, taču jutu to, kā mani vēl vairāk nodod mana mazliet trīcošā balss.

- Neizliecies tik dumja, Alis!- Heizela izplūda dzīvelīgos smieklos.

- Es nesaprotu par ko tu runā.- klusi nobēru, un pagriezos ar seju pret klasē tikko ienākušo skolotāju.