Vairāk Nekā Kaimiņi

12.Nodaļa

Elenai bija taisnība. Izejot ārā, man sejā iesitās karsta gaisa vilnis. Es sameklēju šortu kabatā telefonu.
- Heizel?- es atviegloti iesaucos, kad meitene pacēla jau pēc otrā pīkstiena.
- Jā?- draudzene nedroši novilka. Viņa izklausījās samiegojusies. Nuja, bija taču vēl agrs.
- Ko tu šodien dari?- es ātri nobēru un kāpu lejā pa marmora kāpnēm līdz nonācu uz akmeņiem nobārstītā pagalma.
- Vai tu nevarētu ar metro atbraukt uz pilsētu?- neļāvusi viņai atbildēt, es turpināju.
- Nu, it kā jau varu. Labi, es būšu. Nezināju, ka tu esi kļuvusi par pilsētas meiteni.- Heizela izklausījās domīgi.
- Hei, labi, ja tu nevēlies, tev nav jābrauc.- es nopūtos.
- Beidz čīkstēt! Protams, ka es būšu.- Heizela līksmi iesmējās.
- Paldies.- es mazliet pasmaidījusi teicu un pārtraucu sarunu. Dzirdēju kā meitene ievelk elpu, lai teiktu vēl kaut ko, taču es jau biju attālinājusi telefonu no savas auss.
Diezgan lēnām uzsāku savu gājienu pa zemes ceļu. Man abās malās bija mežs, tāpēc saules stari mani tik ļoti necepināja un par to es biju ļoti pateicīga. Negribot man prātā atkal iezagās Eidena mierpilnais skatiens ar kuru viņš skatījās uz mani no kāpnēm. Tas cik izaicinoši viņš urbās manās acīs pāri visai telpai. Tas cik ļoti izspūruši un mīksti izskatījās puiša gaišie mati.
Par ko gan es domāju? Kāpēc es par to domāju?
Pamanīju, ka biju sākusi straujāk elpot. Paātrināju savu gaitu, jo gribēju būt pēc iespējas tālāk no viņa.
Man īsti nebija plāna, ko darīšu kopā ar Heizelu un pie tam vēl pilsētā. Tā būs mana pirmā reize, kad es būšu bijusi pilsētā bez vecākiem. Tas mani satrauca, jo es zināju, kur atrodas tikai viens lielveikals. Klusībā cerēju, ka manai labākajai draudzenei būs spīdošāka pieredze saistībā ar pilsētas centru.

***

Gājiens pa zemes ceļu likās ļoti mokošs. Mans apģērbs lipa pie ādas un man ļoti gribējās ūdeni. Visbeidzot es sāku izdzirdēt pilsētas skaņas. Un vēl pēc kāda brītiņa es jau atrados uz asfalta. Heizela bija man atsūtījusi ielu, kurā viņa mani gaidīja, tāpēc es noķēru taksi un parādīju pavecajam vīrietim adresi. Viņš kaut ko norūca un es jau sabijos. Nemaz īsti neatceros, kad būtu pēdējo reizi braukusi ar taksi. Bet mašīna tomēr sāka kustēties un es atviegloti atlaidos pret sēdekli un pieliecos pie loga. Mēs braucām garām lielām ēkām, veikaliem un daudz, daudz cilvēkiem. Es tagad tik ļoti gribētu vienkārši doties uz tējas namiņu, kas bija bijis tik ļoti tuvu iepriekšējām mājām, taču tad man būtu jābrauc vēl vismaz pustunda un Heizela mani jau gaidīja.
Kad mašīna jau bija apstājusies, es to nemaz nepamanīju un turpināju blenzt uz savām klēpī saliktajām rokām.
- Jūsu pietura.- vīrietis iebrēcās un es satrūkos.
Ātri atrāvu durvis vaļā un jau ar vienu kāju biju ārā uz ietves.
- Un kā tad ar naudu?- viņa griezīgā balss pieskandināja visu salonu. Es sastingu.
Ak, pareizi!
- Ak, vai. Es atvainojos.- noburkšķēju un izvilkusi no kabatas divdesmitnieku, iespiedu to šofera nosvīdušajā rokā. Tad izlecu no takša un aizsitu ciet durvis. Kādu brīdi paliku tā vienkārši stāvot, un smagi elpojot, līdz izdzirdēju kā kāds mani sauc. Manā sejā uzreiz iezagās smaids.
- Heizela!- es iesaucos un metos pie meitenes ignorējot cilvēkus mums apkārt.
- Liekas, ka mums patiešām ir daudz kas, par ko parunāt.- viņa iesmējās, kad es atlaidu viņu.
Heizela sāka iet un es viņai sekoju. Meitene bija ģērbusies baltos šortos un īsā, gaiši zilā krekliņā kā arī uzvilkusi savas parastās iešļūcenes. Savus matus viņa bija sapinusi bizē. Mana draudzene bija tik skaista. Es nekad nespētu būt tāda kā viņa, pat ja gribētu. Heizela ir tik brīva, nepiespiesta, komunikabla, jautra un dabiski skaista. Tās ir visas tās īpašības, kuras nepiemīt man.
- Ko tu tā lūri?- viņa pacēla savu uzaci un nosmīkņāja.
- Es apbrīnoju tevi.- godīgi atbildēju. Redzēju kā viņa nošūpo galvu.
- Uz kurieni mēs ejam? Šodien ir tik karsts, ka es diez vai gribu ilgi atrasties ārā.- viņa jautāja.
- Es nezinu. Man tikai vajadzēja tikt projām, kaut gan es šeit neko nezinu.- paraustīju plecus.
- Ā, zinu! Iesim uz vienu lasītavu, tur vienmēr skan laba mūzika, nav pārāk daudz cilvēku, tas neatrodas tālu no šejienes un pats galvenais- tur pārdod pašu labāko ledus kafiju.- Heizelas acis mirdzēja.
Iedomājoties par kaut ko aukstu mans garastāvoklis jau bija krasi mainījies uz labo pusi.
Es turpināju sekot Heizelai līdz mēs nonācām pie samērā mazas ēkas, kas bija iebūvēta starp visādām citām. Heizela atvēra durvis un aiz mums noskanēja zvaniņš. Es aplūkoju apkārtni. Šeit izskatījās ļoti jauki. No griestiem lejā karājās iekarinātas grāmatas, galdiņi bija izvietoti pa stūriem, pie logiem un šeit bija patīkami vēss.
- Nu, kā?- Heizela iebikstīja man sānā.
- Šeit ir lieliski!- iesaucos un devos apsēsties pie viena no tālākajiem galdiņiem. Šoreiz Heizela sekoja man.
Pavisam drīz pie mums pienāca jauna siviete ar bloknotu rokās.
- Mums būs divas ledus lates un...- Heizela sāka runāt, taču es viņu biju spiesta pārtraukt.
- Am, nē. Es domāju, ka dzeršu vienkārši ūdeni un tad vēl lūdzu valriekstu saldējumu.- es teicu un uzsmaidīju sievietei. Draudzene izskatījās mazliet šokēta.
- Nu tad tikai vienu lati.- viņa visbeidzot teica un paraustīja plecus. Kad oficiante bija aizgājusi, Heizela saņēma manas rokas savējās un uzsmaidīja man.
- Tagad tev man ir jāstāsta pilnīgi viss!- viņa iesaucās ar sajūsmas pilnu balsi, kamēr es tikai nopūtos.
- Labi, es uzdošu jautājumus, tu tikai atbildi.- arī viņa nopūtās un es pamāju.
- Kāda ir māja?
- Patiesībā, tā māja ir daudzas reizes labāka nekā man likās iepriekš. Lai gan tā ir dikti milzīga, taču tajās visās lielajās telpās mani pārņem patīkama brīvības sajūta, vai saproti?- es atbildēju skatīdamās Heizelai gar plecu.
- Ak, kā es gribētu būt tavā vietā!- draudzene sapņaini nodūca.
- Smitiem ir dēls.- es nočukstēju vairs nespēdama to paturēt pie sevis.
- Koa?- meitene izskatījās tikpat pārsteigta cik es.
- Elenai un Derekam ir dēls. Viņi viņu adoptēja pirms astoņiem gadiem.- es turpinu.
- Ā, šitais paliek arvien labāk!
- Nu, vai viņš ir smukiņš? Seksīgs?
- Jā un jā.- es nočukstēju, turpinot brīnīties par to, ka vispār iesāku runāt par Viņu.
- Alise! Kāpēc visi seksīgie puiši vienmēr tiek tev?- Heizela it kā uzmetusi lūpu jautāja.
- Ir kaut kas tāds, kas tev jāzin.- es turpinu runāt klusā balsī. Izskatās, ka es esmu ieintereģējusi draudzeni.
Es dziļi ievelku elpu.
- Viņš nav vienkārši Smits. Viņš ir Eidens Smits.- es saku un redzu kā Heizela atkrīt atpakaļ savā krēslā un viņas seja pārvēršās krīta baltumā.

---