Vairāk Nekā Kaimiņi

5.Nodaļa

- Karstsasinīga itāle -

Alises P.O.V.
Pēc stundām es diezgan lēnu devos mājās ar kājām. Speciāli nesagaidīju brāli, lai brauktu ar viņu kā parasti, bet gan devos viena pati. Kad tuvojos jau pazīstamajam rajonam, samazināju savu iešanas ātrumu uz vēl mazāku. Bija piektdiena. Visas mūsu mantas jau bija aizvestas. Visa mana ģimene visticamāk mani jau gaidīja. Es zināju, kas sekos tālāk, es zināju arī to, ka nebija izejas un es zināju to, ka vajadzēs padoties.
Es nesastapu savu ģimeni tukšajā virtuvē vai priekšnamā, bet gan sēžam mašīnā. Kad tuvojos savai mājai es pamanīju rosību tās logos. Pirmajā brīdī es sabijos un jau gribēju sākt kliegt, taču, tad es atcerējos, ka tā vairs nepieder mums. Mājai tagad ir jauni saminieki. Angļu pāris, kas iznicinās jebkādus pierādījumus par mūsu ģimenes kādreizēju, vispār iespējamu esamību. Tajā nebija palicis nekas no mums, tikai atmiņas. Atjēdzos un pagriezos, lai dotos uz mašīnu. Biju pārāk ilgi stāvējusi pie loga, bija laiks doties. Es atvēru aizmugurē, pa kriesi esošās durvis, un iesēdos mašīnas sēdeklī, aiz sevis atkal aiztaisot durvis. Mašīnā valdīja jau pazīstamais klusums.
- Tu diemžēl nokavēji, meitiņ, mēs vēl paspējām ieiet iekšā pēdējo reizi.- mamma pēkšņi ierunājās un veltīja man skumju skatienu.
- Es nemaz nezinu vai būtu spējīga, un godīgi sakot nezinu vai to vispār vēlos. Jo ja man tiek dota iespēja dzīvot pavisam citādāk un piedzīvot pārmaiņas, kas man nekad nav bijušas, tad man ir jāizmanto šī iespēja!- es runāju un nemaz pati nepamanīju, ka mana balss pēkšņi ir sākusi skanēt pārliecinoši un droši. Mamma izskatījās mazliet apjukusi, viņa to nepavisam nebija gaidījusi, tomēr pavisam drīz veltīja man patiesu smaidu.
- Es lepojos ar tevi!- viņa nočukstēja un pagriezās atpakaļ pret ceļu.
- Vai esat gatavi?- tētis noprasīja pirms ierūcināja motoru.
Es biju gatava.

***

Pazīstamās ielas, rajoni, mājas pamazām attālinājās mums braucot. Mēs tikām ierauti pašā pilsētas centrā. Centrā, kur ir visvairāk iespēju un piedāvājumu, tomēr esmu bijusi tur tikai pāris reizes gadā, kopā ar mammu, pērkot drēbes. Pēkšņi man kaut kas ienāca prātā.
- Vai viņiem ir bērni?- es jautāju pietiekami skaļi, lai dzirdētu gan mamma, gan tētis.
Vispirms mamma paraustīja plecus. -Laikam jau nav!- viņa atbildēja. Tētis piekrītoši māja.
Dēļ satiksmes, lielā pūļa un satiksmes, mūsu ātrums samazinājās līdz minimālam, tāpēc man bija pietiekami daudz laika, lai nopētītu gandrīz katru, garāmejošu cilvēku. Šeit tādu bija pa pilnam un man to bija neierasti redzēt. Apkārt staigāja gan veci, gan jauni. Visādi. Mašīna lēnām virzījās uz pilsētas centra otru pusi, kur viss jau bija daudz mierīgāks un vairāk man derīgs. Un, kad izbraucām cauri visam centram, un iegriezāmies uz zemes ceļa, es gribēju sasist plaukstas, tomēr atturējos. Biju nopratusi, ka dzīvosim tikai mazliet mierīgākā vietā kā centrs, bet nu izskatījās, ka patiesi dzīvosim blakus mežam. Šo zemes ceļu ieskāva koki un krūmi. Ar apbrīnu skatījos uz to un iedomājos, ka varbūt šīs nemaz nebūs tik lielas pārmaiņas. Man atkal tiek dots klusums, izolācija no ārpasaules un socializēšanās, kā arī vientulība. Kādas desmit minūtes braucām pa šo zemes ceļu līdz smiltis nomainīja akmeņi un šķembas, kas patīkami skanēja zem riepām. Es pacēlu acis un tur tā bija! Mūsu jaunā māja, balta un milzīga, vārtu ieskauta. Manu ķermeni pārņēma drebuļi ieraugot to, ka māja patiesi ir milzīga un līdzinās vairāk baltai pilij, nevis dzīvojamai mājai. Vārti mums priekšā lēnām sāka vērties vaļā un mana sirds sāka pukstēt straujāk. Tētis izbrauca tiem cauri un tad apstādināja mašīnu. Dzirdēju skaļu mammas nopūtu un tad viņa atvēra mašīnas durvis pirmā. Pēc tam mēs paklausīgi sekojām un sastājāmies rindiņā pie mašīnas.
- Tā! Es nevēlos, lai Smita kundzei būtu iemesls mūs ienīst. Viņa ir ar diezgan lielu temperamentu, tāpēc rādiet no sevis tikai to labāko. Viņa mēdz piekasīties pie sīkumiem un mēdz būt pat rupja. - mamma klusi teica un es sabijos. Ja nu šī Smita kundze ir kaut kāda iedomīga ragana, kas terorizēs mūs, kamēr tur dzīvosim? Tētis sāka iet uz priekšu pirmais. Likās, ka viņš valda smieklus. Es nesapratu, kas te bija tik smieklīgs. Pagājām garai strūklakai, uz kuras man sanāca uzmest skatienu tikai uz īsu brīdi, bet es pamanīju, ka tā ir smalki apstrādāta. Tālāk pievarējām septiņu pakāpienu kāpienu, augšā pa baltajām marmora kāpnēm. Nu, mēs stāvējām zem mazas nojumītes ar jumtiņu, pretī lielām, pelēkām durvīm ar sīkām stikla mozaīkām pašā augšā. Lejā, pie mājas sienām, katrā pusē bija iekopti mazi, skaisti puķu dārziņi, kā arī mazi vītenīši, kas centās uzspraukties augšā pa garo sienu. Tētis nospieda zvana pogu un mēs visi uzreiz varējām dzirdēt rosību.
- Derek! Tie pavisam noteikti ir viņi, ak vai, tie patiešām būs viņi!- es sadzirdēju sievietes balsi, kas tuvojās druvīm. Viņa izklausījās bezgala preicīga un patīkami satraukta.
- Hm, rupja?- es pie sevis noburkšķēju un lielās durvis pretī man atvērās, ļaujot man veltīt savu skatienu smalki ģērbtai sievietei, ar ļoti mīlīgu smaidu, kas radīja bedrītes sievietes jaunavīgajā sejā. Viņas acis zaigoja priekā un negaidīti mana sirds it kā iemaiga pret šo sievieti. Radās tāda sajūta, ka es vēlos uzturēties viņas sabiedrībā nepārtraukti.
- Ak, kā es jūs gaidīju, mīlīši!- Smita kundze iesaucās un pārsteidzot mūs visus, veltīja mums bučas uz vaiga.
- Cik tu esi skaista meitene!- apstājusies pie manis viņa teica un paņēma pirkstos manu gandrīz brūno matu šķipsnu.
- Kā tevi sauc?- sieviete veltīja man vēl siltāku un laipnāku smaidu un takā es nebiju pieradusi saņemt šādus uzmanības apliecinājumus, es nosarku un noliecu galvu.
- Alise.- es nočiepstēju. - Ahem, tas ir, Smita kundze, mans vārds ir Alise Andersone.- es atcerējusies par mammas izteikto brīdinājumu nupat izlaboju. Smita kundze iešķībi paskatījās uz mani.
- Nu, beidz muļķoties!- viņa smējās. - Sauc mani par Elenu.- Smita kundze piemiedza man ar aci un es biju neizpratnē.
- Mamma lika būt pieklājīgiem jūsu klātbūtnē. Viņa teica, ka jūs esat īsta čūsku vecene!- Tailers pasteidzās pirmais un paskaidroja situāciju Elenai. Mamma ar tēti aiz mums, nu jau bija izplūduši smieklos un vairs nevarēja rimties. Šī Elena vīlusies, bet saglabājusi savu smaidu, paskatījās uz maniem vecākiem.
- Tātad jūs nemaz neesat neapmierināta ar dzīvi?- es jautāju un iešķiebu uzaci.
- Nē, es esmu karstasinīga itāle, kas divdesmit gadus ir nodzīvojusi savā dzimtajā valstī, mazā provincē.- viņa pārsteidza mani, izslejot savu dibenu un sāniski pagrūžot mani ar to, tad saliekot rokas aiz galvas. Nu, bija mana kārta nespēt novaldīt smieklus. Šī Elena bija pats jautrākais un mīļuma pilnākais cilvēks, ko es pazinu.
- Itālija...- es sapņaini novilku.
- Ak, jā. Noteikti pastāstīšu visu sīkumos, jaukumiņ.- piemigusi man ar aci, Elena teica un ieaicināja mūs iekšā. Tiklīdz es pārkāpu pār slieksni man sagribējās atvainoties par spīdīgi nopulētās grīdas sasmērešanu, bet tad man pietika uzmest tikai vienu skatienu apkārtējām telpām, lai mana elpa aizrautos. Es sajutos kā princese pašas pilī! Kaut gan tā nepavisam nebija mana pils.

Jauna nodaļa jau atkal? Kāpēc gan ne? Heheh, priecīgus, siltus un mīļus Ziemassvētkus. Atpūtieties kārtīgi un izbaudiet šos ģimenes svētkus.
Mīlu, mīlu. Tiksimies nākamo nedēļ! :)