Vairāk Nekā Kaimiņi

11.Nodaļa

Nākamais rīts iesākās uz pusi sliktāk nekā vakar. Es pamodos ļoti agri, jo no rīta puses vairs nespēju iemigt, kas tik ļoti nebija raksturīgi man, jo es dievināju gulēt. Kad izkāpu no gultas jutu kā mana galva sagriežās un tas jau bija otrais apstiprinājums, ka šī svētdiena nebūs no tām labākajām dienām.
Nākamās divas stundas es pavadīju viena pati lielajā un klusajā mājā. Un kamēr es sēdēju pie virtuves letes, man sāka likties, ka varbūt mans pirmais iespaids bija bijis ļoti mānīgs, jo man pēkšņi bija sācis likties, ka šī māja ir spocīga un es gribēju atpakaļ. Atpakaļ savā vecajā mājā, istabā, kopā ar savu ģimeni un tikai ar ģimeni, bez Viņa.
Pirmais, kurš nokāpa lejā pa kāpnēm bija Smita kungs. Savu garo un slaiko augumu viņš bija ietērpis tumši zilā uzvalkā. Es pati nezināju kāpēc, bet, kad viņš nāca uz virtuves pusi un tuvojās man, es novērsos, pēkšņi biju sajutusies neērti.
- Labrīt, Alise.- viņš ierunājās pavisam modrā balsī tā, it kā nemaz nebūtu pusastoņi svētdienas rītā.
- 'Brīt.- es novilku vēl aizvien vairīdamās sastapt viņa skatienu. Dereks pagāja man garām un iegāja dziļāk virtuvē. Viņš uzlika sev vārīties kafiju un atvēra ledusskapi.
- Vai tu jau paēdi?- viņš pabāzis galvu no ledusskapja jautāja.
- Aha.- es pamāju ar galvu.
- Vai tu vienmēr celies tik agri?- viņš neveikli iesmējās un ielēja savu kafiju krūzē. Es sapratu, ka viņš cenšas uzturēt ar mani sarunu.
- Am, nē. Šonakt vienkārši slikti gulēju.- es paraustīju plecus.
- Skaidrs.- izskatījās, ka viņš jūtas tik pat neveikli cik es.
Pārējo laiku, ko Dereks pavadīja virtuvē mēs abi klusējām un es biju viņam pateicīga par to.
Kad viņš bija iztukšojis savu krūzi, viņš to uzmanīgi ielika trauku mazgājamā mašīnā.
- Lai tev jauka diena, Alis.- viņš vēl laipnā balsī teica pirms izgāja no virtuves. Es izpūtu elpu, kuru pašai nemanot biju aizturējusi. Nezinu kāpēc jutos neērti viņa klātbūtnē.
Kad Dereks bija jau gaiteņa galā viņš skaļi ierunājās - Pasaki lūdzu Elenai, ka es aizbraucu uz darbu, ir iekrājušās dažas vēl darāmas lietas.
Tad viņš izgāja pa durvīm un es dzirdēju kā aiz viņa tās aizsitās.
Vēl pēc kāda laika es sadzirdēju, ka pa abiem augšstāviem sāk parādīties rosība. Es nolēmu nekustēties un palikt tepat. Ar plaukstām ciešāk apņēmu savu tējas krūzi, kas nu vairs nemaz nebija silta. Abas dāmas sānu pie sāna nākamās soļoja lejā. Redzot viņas tik priecīgas jau no paša rīta arī mans garastāvoklis mazliet uzlabojās.
- Alisīt!- manas mammas skaisto seju sakropļoja pārsteigums, ieraugot mani. Viņa pameta Elenu un piesteidzās pie manis.
- Vai tu esi slima?- viņa pielika savu plaukstu pie manas pieres un šī darbība mani ļoti sadusmoja. Es knapi savaldījos, lai nenosistu viņas roku nost no savas pieres. Tā vietā es to samērā maigi nostūmu nost.
- Man viss ir labi.- klusi teicu un pievērsos savas tējas krūzes pētīšanai.
- Hm.- mamma noņurdēja, bet likās mierā.
- Ak, šausmas. Ārā gan ir karsts rītiņš, negribu nemaz domāt kāda izvērtīsies diena.- Elena ienākot virtuvē teica un es pacēlusi galvu uzsmaidīju viņai. Elena man patiešām patika, viņa neuzbāzās tā kā to darīja mana mamma.
- Uztaisīsi arī man kafiju, lūdzu?- Elena pacēla savas acis un lūdzoši skatījās uz manu mammu.
- Ak, protams!- viņa iesaucās.
- Nu, stāsti.- Elena apsēdās man blakus un sasita plaukstas.
- Koa?- es paskatījos uz viņu ar neizpratni.
- Kā tev patīk šeit? Vai tevi kaut kas neapmierina? Un nemelo man, es jūtu, ja kāds melo.- Elenas acis sašaurinājās un viņa uztaisīja nopietnu sejas izteiksmi, kas lika man iespurgties.
- Patiesībā, man ļoti patīk. Vienīgais šis viss ir diezgan jauns un man nepatīk būt vienai šeit, šis rīts bija diezgan depresīvs.- es paraustīju plecus un atbildēju. Elena uzmanīgi klausījās.
- Arī man no sākuma bija grūti iejusties. Itālijā dzīvoju vienā dzīvoklītī kopā ar savu ģimeni un vēl ar brālēna ģimeni, tas bija traki!- es jutu sievietes plaukstu sev uz pleca. Atkalsadzirot Elenas akcentu, es sāku smaidīt.
- Es pie tā strādāju.- it kā nolasot manas domas, viņa ierunājās.
- Smita kungs devās uz darbu.- es, atcerēdamās, piebildu.
- Ā, tas nav nekas jauns. Mans vīrs biežāk ir mājās darba dienās nekā brīvdienās.
- Ar ko tu nodarbojies?- es pajautāju pirmo, kas bija iešāvies man prātā.
- Es esmu žurnāliste, taču nu jau kādus piecus gadus pasniedzu privātstundas šeit pat. Pēdējā gada laikā gan neesmu nevienu pieņēmusi, biju vajadzīga vīram kā viņa uzņēmuma sekretāre.
- Privātstundas? Ko tu mācīji?- es biju ieinteresēta.
- Ģitāru.- šim vārdam izskanot pār sievietes lūpām, viņas seju aizēnoja sāpju pilns skatiens.
- Kas notika?- es iešķiebu galvu.
- Vai es kaut ko izdarīju?
- Nē, nē.- Elena saraustīti iesmējās. Man izskatījās, ka viņa tūlīt sāks raudāt un turas tam pretī ar pēdējiem spēkiem.
- Vienkārši, kad Eidens bija jaunāks, viņš sāka izrādīt interesi par mūziku. Alise, tev nav ne jausmas cik laimīga es biju, kad viņš man vienu vakaru pajautāja vai es varu viņam iemācīt kaut ko nospēlēt uz ģitāras. Protams, ka es piekritu. Mēs pavadījām vairākus vakarus kopā. Es redzēju kā viņa acis iemirdzas, kad viņam sanāca aizvien labāk. Es redzēju to cik ļoti viņam tas patika. Viņš dievināja spēlēt. Nākamajos Ziemassvētkos viņš no manis dabūja ģitāru. Nākamo mēnesi pēc skolas viņš nebija izdabūjams laukā no savas istabas. Es atceros kā stāvēju atspiedusies pret durvju aili un noskatījos uz viņu spēlējam ar asarām acīm. Man likās, ka viss bija sācis nokārtoties. Taču tad viss tik strauji sabojājās. Un nu jau trīs gadus neesmu dzirdējusi viņu spēlējam.- Elenas galva bija noliekta, asaras pilēja uz viņas gaiši pelēkajiem svārkiem.
To dzirdot es sarāvos. Mana roka automātiski piezemējās uz sievietes pleca.
- Man ir žēl.- es klusi teicu un patiesi tā arī domāju.
- Būs jau labi.- viņa strauji iztaisnojās un notrausa asaras. Pie slapjajiem vaigiem lipa viņas zeltaini brūnās matu cirtas. Sieviete veltīja man mazu smaidu un paņēma kafiju.
Pēkšņi es sadzirdēju tādu pašu dipoņu kādu biji dzirdējusi, kad stāvēju gaitenī tikai dvielī. Es aizturēju elpu un pielēcu kājās. Es nevēlējos viņu satikt. Domā, Alise, domā!
- Mammu?- es drudžaini iesaucos.
- Nu, nu?
- Es sarunāju ar Heizelu satikties pilsētas centrā, viņa atbrauks man pretī.- es meloju un apgriezusies uz papēža izskrēju no virtuves, pie reizes paķerot arī savu telefonu no letes.
- Bet, mīļā, ārā taču būs drausmīgi karsts!- es dzirdēju kā viņa bļauj man pakaļ. Es aizskrēju līdz gaiteņa galam un izvilku savas kedas no skapīša.
- Esi uzmanīga.- kad viņa saprata, ka es vairs neatbildēšu, viņa vēl piebilda.
Es atrāvu vaļā ārdurvis, taču mana galva pret manis pašas gribu apgriezās un mans skatiens sastapās ar man pretī stāvošo Eidenu. Viņš bija atstutējies pret kāpņu margām un ar nosvērtu seju skatījās man pretī. Es notrīsēju un izskrēju Arizonas karstajā gaisā.

---

Kā jums šī nodaļina? Būšu ļoti priecīga, ja jūs izteiktu savas domiņas! :)