Uzzīmētie

5

Zēnu šoks bija pamanāms. Tas bija tikai pašsaprotami, jo no mazas, apjukušas jaunpienācējas neviens to negaidītu.
Alekss piesardzīgi paskatījās uz manu pusi, pacēla uzaci un smaidot pakratīja galvu.

A: Tu tik ļoti atgādini mani. Tavs vārds arī... No kurienes tu esi? Ukraina? Krievija?

Es smaidīju pretī.

Ž: Esmu latviete, bet jau kopš bērnības dzīvoju Baltkrievijā. Manas mammas dzimtenē. Vēlies uzzināt ko vairāk?

A: Baltkrievija...

Alekss viltīgi smaidīja. Kriss izskatījās noguris, tomēr piesardzīgs. Viņš man neuzticējās, turpretim Aleksam es biju izaicinājums.

A: Kā tas nākas, ka tev ir pašai sava "misija"? Kurš ir tavs pasūtītājs?

Neprofesionāls savas bandas dalībnieks. Viņu boss par to nebūtu priecīgs... Vai arī viņš mani māna. Nu ko, paspēlēsimies?

Ž: Anonīms. Viņš sacīja, ka šajā skolā esot vēl pāris viņa padotie. Man esot viņi jāatrod un viņi zinās, ko darīt. Tomēr viņš nevienam neziņošot par mani. Tā esot mana pirmā pārbaude.

Alekss un Kriss saskatījās. Viņi izskatījās šokēti... Bija šokēti. Noguruši, šokēti, apjukuši, izmisuši.
Man patīk spēlēties. Šķiet, ka tieši tāds ir mans īstais raksturs.

Zēni paskatījās uz mani un es nenoturēju smieklus. Viņi apjuka vēl vairāk. Es smiedamās centos kaut ko paskaidrot.

Ž: Sorry. Vienkārši jūs neprofesionāli slēpjat informāciju par sevi. Starp citu, man šķiet, ka drīz būs statpbrīdis, tāpēc šodien mēs varētu nobastot skolu, lai izrunātu visu. Nebūtu patīkami, ja kāds dzirdētu to, ko nevajag.

Arvien nedaudz smējos, bet Alekss sāka smaidīt, un, šķiet, esmu ieguvusi arī nedaudz Krisa uzticības.

K: Es piekrītu.

★★★

Pāris minūšu gājienā no skolas teritorijas mēs nonācām parkā. Diezgan mierīga vietiņa, lai runātu par kriminālām lietām ar tikko satiktiem cilvēkiem... Es nezinu, vai esmu gatava viņiem izstāstīt visu par savu tēvu, bet man nav izvēles. Es devu vārdu, es to arī turēšu. Turklāt viņi varētu palīdzēt.

A: Tātad... Šķiet, ka šeit vairs nav nepiederošu personu. Kāda tad bija tava misija?

Mans pacilātais garastāvoklis nomainījās uz "bļāviens, ko es sadarīju" noskaņojumu. Ja mans tēvs slēpa informāciju par sevi pat no savas ģimenes, tad kādas man ir tiesības stāstīt to tikko satiktiem pusaudžu zēniem?

Ž: Redzi... Jums ir jāapsola, ka jūs nevienam nestāstīsiet.

Es paskatījos uz abiem zēniem, lai redzētu, vai viņiem drīkst uzticēties. Spriežot pēc visa, viņi saprot situācijas nopietnību. Tas nedaudz nomierināja.
Es nopūtos un sāku runāt.

Ž: Tas notika pirms 7 gadiem. Mans tēvs pazuda un vairs nedeva par sevi ne ziņas. Es gadiem ilgi skatījos uz savas mājas durvīm, cerēdama, ka viņš tulīt ienāks mājā un vairs nekad nedosies prom, lai gan arī pirms pazušanas viņš reti bija mājās. Pirms mēneša pienāca ziņa, ka viņš ir miris... Tajā pašā dienā mēs ar mammu savācām mantas un izbraucām no valsts. Līdzi paķērām arī manu pusbrāli un viņa māti, par kuriem es uzzināju tikai pirms diviem gadiem. Tā bija vienīgā ziņa no tēva septiņu gadu laikā. Īsa īsziņa: "Ž. ir pusbrālis, viņa māte jūs glāba. Es jūs mīlu."
Sākumā es nesapratu, kas notiek. Es ienīdu savu pusbrāli, viņa māti, tēva izvēli mūs pamest. Es nesapratu, kāpēc viņš rakstīja "es jūs mīlu", lai gan varēja to pateikt dzīvē. Bet šī mēneša laikā viss atklājās. Tomēr vēl vairāk aizmiglojās.

Kriss sāka ņirgt.

K: Un kāda saistība tam ar mums? Uz ko tu ceri? Mēs neesam nekādi izmeklētāji, kas varētu tev pastāstīt, kas noticis no viena vienīga bezjēdzīga stāstiņa. Tavs tēvs ir mistiski pazudis un neviens neko nezin. Viss ir ļoti vienkārši: tas ir jāaizmirst un jādzīvo tālāk.

A: Aizveries, Kris! Viņa vēl nav pabeigusi. Ženja, kas tieši atklājās šī mēneša laikā? Šķiet, ka es saprotu tavu situāciju.

Mana sirds sāka pukstēt straujāk. Alekss palīdzēs. Viņš noteikti palīdzēs... Tu devi vārdu...

Ž: Viņš bija... staptautisks narkotiku dīleris.

Es atjēdzos tikai pēc tam, kad to biju pateikusi. Es zaudēju pamatu zem kājām un sabruku. Es biju atpakaļ tajā dienā pirms nedēļas, kad uzzināju par tēva nāvi.

Ženja.
Ženja.
Ženja.

A: Ženja, viss kārtībā?

Es pamanīju, ka esmu sākusi raudāt. Man kauns. Mēs esam pazīstami knapi divas stundas un viņš jau ir tik daudz emociju iztērējis manis dēļ, un viņam vēl jāklausās mana raudāšana.

Ž: Piedod, Aleks... Piedod...

A: Kuš! Viss ok, tikai neraudi, labi? Tev asaras nepiestāv.

Alekss bija notupies man blakus pie koka, kuru es biju izvēlējusies par atbalstu pirms sabrukšanas. Šķiet, viņš bija gatavs mani apskaut, bet nebija drošs par to, jo mēs esam knapi pazīstami. Es pamanīju arī to, ka, lai kā arī Kriss censtos to noslēpt, arī viņš beidzot bija ieintriģēts šajā stāstā. Es atsāku runāt. Asaru dēļ tas bija grūti.

Ž: Šī mēneša laikā... Es sapratu, ka neko nezinu... Es savu tēti mīlēju tikpat stipri, cik mammu, lai arī mamma vienmēr bija blakus, taču tētis - prom. Es zināju tēta mīļāko krāsu, viņa mīļāko dziesmu, filmu, cīņas paņēmienu... Es zināju daudz, bet ne visu. Viņš mēnešiem ilgi bija prom un atgriezās tikai uz pāris dienām, maksimum divām nedēļām. Kad es maza jautāju, kur viņš strādā, viņš atbildēja, ka rotaļlietu fabrikā un katru reizi atveda man kādu spēļmantiņu. Lielāko daļu no tām es noziedoju bērnu namiem. Sev es atstāju tikai mazu rotaļu lācīti, kas ar laiku pazuda. Man nav nevienas lietas, kas atgādinātu par tēti, tikai atmiņas...

Es atkal sāku raudāt un man bija vēl lielāks kauns nekā tad, ja es pirmajā skolas dienā aizietu uz skolu kaila.
Alekss saņēmās un apskāva mani. Viņš smaržoja pēc apelsīniem un stipras kafijas, tātad tas nebija viņš, no kā mūsu tikšanās laikā smirdēja pēc cigaretēm.
Es apskāvu jauno paziņu pretī un nedaudz nomierinājos. Ženja, tu taču negribi, lai šo zēnu pirmās atmiņas par tevi ir kā tu appuņķoji Aleksa džemperi.
Es beidzu raudāt un atlaidu Aleksu. Mēs piecēlāmies, es noslaucīju asaras un nopriecājos, ka šodien neesmu uzkrāsojusi acis. Es turpināju runāt.

Ž: Piedodiet, vienkārši man nekad nav bijusi iespēja izrunāties ar kādu par šo. Es centīšos saīsināt visu... Tātad, mans tēvs bija dīleris un slēpa savu identitāti no visiem. Pirms kāda laika es sapratu, ka nezinu pat viņa īsto vārdu. Esmu nostādījusi sev priekšā mērķi: uzzināt, kas bija mans tēvs...

Man atkal aizlūza balss.
Ženja, neraudi! Nedrīkst raudāt, nezrādi savu vājumu!
Kriss paskatījās uz mani. Viņš gribēja ko teikt. Viņš šo divu stundu laikā ir veltījis man tikai kādus 10 īsus teikumus. Uz visu viņš reaģēja skeptiski, tomēr šobrīd izskatās, ka viņš vairs neteiks neko noliedzošu.

K: Aleks, vedam viņu uz angāru.