Uzzīmētie

2

Dzīve nav rožu lauks.
Pāris nedēļas vēlāk pie durvīm atskanēja zvans. Mēs ar mammu tobrīd sēdējām virtuvē pie brokastu galda un diskutējām par pirmo sniegu, ko mums atnesis novembris.

M: Vai tas nav apbrīnojami, kā ūdens spēj pieņemt visdažādākās formas?

Es tikai smaidīju un pa logu vēroju plāno sniega kārtiņu, kas ar laiku pārvērtīsies par lielu kupenu jūru. Drīz vien jau būs Ziemassvētki, Jaunais gads, nāks pavasaris...
Pārdomas iztraucēja elektriskā durvju zvana nepatīkamās skaņas.

M: Es atvēršu. Paliec šeit!

Mamma kļuva nervoza. Pat ja viņa to centās noslēpt, tas bija dzirdams balss tonī. Pie mums reti kāds nāca ciemos. Precīzāk - divreiz gadā. Mammai draugu nav, man arī. Kalendārs rāda, ka ir nedaudz par agru vecmāmiņas Ziemassvētku apciemojumam.
Lai kas arī notika, viss liecināja, ka situācija ir nopietna... Bet mamma zināja, kas nāk. Viņa noteikti zināja.

Viss, ko es no sarunas dzirdēju bija žēlastības frāzes un jautājumi... Jautājumi par manu tēvu.
Es sajutu sāpes. Nē, nejau fiziskas... Bet tomēr šis sāpes lika man sarauties. Mani pārņēma bērnības atmiņas:

Es un tētis pavasarī meklējam laimītes ceriņu zaros.

Tētis apskauj mammu un saka, ka mēs esam svarīgākie cilvēki viņa personīgajā Visumā.

Mamma lasa man pasaku par Zeltmatīti, ienāk tētis un, domādams, ka es jau guļu, noglāsta man vaigu, klusi čukst, ka es esmu mazs, mīļš brīnumiņš.

Mamma un tētis dejo virtuves vidū, kamēr es ēdu brokastis un smejos par viņiem. Viņi smaida un sauc mani līdzi...

T: Ženja, saulīt! Atceries, ka es tevi mīlu un vienmēr mīlēšu! Lai kur arī es būtu, lai ko arī tu darītu.

Tēt! Kāpēc tu aizgāji?

Ženja.

Ženja!

Beidzot es aptvēru, ka mani kāds sauc.

M: Ženja, mīlulīt! Ar tevi viss kārtībā? Celies...

Mamma mani maigi pliķēja pa vaigiem. Es atvēru acis, bet viss bija miglains. Asaras mani darīja aklu.

M: Viņi ir atraduši tavu tēvu. Un tas nozīmē, ka viņi ir atraduši arī mūs...

★★★

Mēs braucām mašīnā uz Minsku - manas valsts galvaspilsētu. Mums nebija daudz laika, lai paņemtu līdzi savas mantas, tomēr es paspēju paņemt līdzi savu zīmējumu kladi, melno pildspalvu un mp3 pleijeri, kas šobrīd bija pieslēgts pie mašīnas akustiskās sistēmas.
Es neklausījos tajā, kas skanēja. Lai arī cik skaļi mūzika bija uzgriezta, manas domas skanēja skaļāk.
Mans tēvs bija miris - nogalināts. Atklājās patiesība par to, kāpēc viņš aizgāja no mums. Tas bija darba dēļ. Es nekad nebiju iedomājusies, ka esmu kontrabandista meita. Tētis nekad nedzēra, nepīpēja un, šķiet, narkotikas arī nelietoja, taču viņa ļoti bieži nebija mājās. Reizēm pat mēnešiem ilgi, tomēr viņš katru reizi atgriezās, lai pavadītu laiku ar mums... Un tad viņš aizgāja, man neko nepaskaidrojis, uz neatgriešanos. To, ko viņš sacīja mammai, es uzzināšu tad, kad pati tam būšu gatava.

Mašīna sāka braukt lēnāk un jau drīz vien tā apstājās pie vecas mājas ciema vidū. Šī nav vieta, kur mums bija jāapstājas.

Ž: Mamm? Ko mēs te darām?

M: Atceries... es tev stāstīju, ka tev ir pusbrālis?... Mēs ņemsim viņu līdzi. Viņi nedrīkst tikt viņam klāt.

Ko??? Nē, nē, nē... Es visu dzīvi esmu to nezināmo zēnu ienīdusi. Par to, ka mans tēvs aizgāja. Par to, ka man nebija ģimenes, draugu. Par visu.... Bet vai šis bērns ir pie tā vainīgs? Ak, Ženja! Kāda tu esi stulbene.

Es paliku mašīnā un vēroju, kā mamma ieiet briesmīgi vecā paskata mājā. Es atkal salūzu gabaliņos un tie bija skatāmi uz maniem vaigiem. Asaras ritēja, krita, dejoja, bet man šī deja prieku neizsauca. Man sāp. Zaudējums, lai arī jau 7 gadus sens, bija pārāk liels. Šis zaudējums bija ģimene, ko es mīlēju un ko es mīlu vēl arvien.
Ak, tēti... Kā man tevis pietrūka. Un vēl tagad, kad... man tevi ir atņēmusi... nāve... Mašīnu piepildīja gadiem neizraudātas asaras un pat mūzika neapslāpēja manas ciešanas.