Uzzīmētie

6

Visapkārt bija putekļi. To pelēkā krāsa man atgādināja, kas es patiesībā esmu. Tie man atgādināja, kas slēpjas zem nokrāsotajiem matiem, spilgti rozātajām lūpām un zilajām kontaktlēcām, tāpat kā šī telpa slēpj sevi zem putekļu kārtas.
Man pietrūkst manu pelēko acu, netīri blondo matu un vecās dzīves. Bet jaunajai ir savi plusi: man ir apnicis būt klusai.

Katram stāstam ir savs sākums, tomēr tie nekad nebeidzas. Tāpat arī mans stāsts. Tas nav beidzies, tikai sācies no jauna.

Es pagriezos pret zēniem. Visu ceļu līdz šejienei mēs gājām klusēdami. Es vēlējos šo tukšumu pārtraukt, pasakot vismaz vienu vārdu, tomēr nekas nenāca pār lūpām. Varbūt tas ir šīs telpas smacīgā gaisa dēļ (es nopriecājos, ka man nav alerģijas pret putekļiem), bet varbūt tam tā vienkārši jābūt.
Arī Alekss un Kriss klusēja. Mēs visi trīs stāvējām cits citam pretī sastinguši un domājām. Krēslainā pustumsa neļāva man saskatīt viņu acis, tomēr tas bija tikai loģiski, ka viņu smadzenes nodarbina domas par manu haotisko ielaušanos viņu klusajā dzīvē.
Es gribēju novērsties no viņiem, tomēr kaut kas man neļāva kustēties. Es izbaudīju šo momentu.

Ženja, tava dzīve kopš šī brīža vairs nekad nebūs tāda pati kā agrāk.
Es zinu.

Tikai tagad es pamanīju, ka Kriss mani vēro, bet Alekss skatās garām. Spriežot pēc visa, Kriss ir uzmanīgais tips. Viņš neko nedara bez iemesla, nekam netic, pirms nav pārliecinājies. Viņš daudz domā, bet retāk nonāk pie secinājumiem.
Alekss ir ātrs un impulsīvs. Viņš mazāk domā, nespēj koncentrēt savu uzmanību, tomēr ir drošāks, bet arī viņš neko nedara, pirms nav drošs, ka tas ir nepieciešams. Pagaidām viņš vēl nav kļūdījies.

Kriss lēni aizvēra un atvēra acis, tad viņš klusi pateica.

K: Esi sveicināta barā, Ženja.

Viņš lēni izvilka no kabatas kaut ko tumšu. Tas bija lakatiņš... Nē. Bandana.
Es to pieņēmu. Pret šejienes putekļiem tas tiešām noderēs.

Alekss "pamodās" un paskatījās uz Krisu. Viņi abi sāka smaidīt.
Tikai tagad es pamanīju, ka zēnu smaidi ir nedaudz līdzīgi, tomēr katrs ir atšķirīgs.
Es mierīgi pasmaidīju pretī. Biju daudz lasījusi par tādām bandām, tomēr nekad nedomāju, ka būšu viena no viņiem...
Vienu mirklīti! Kaut kas nav tīrs.

Ž: Ko jūsu boss teiks, kad uzzinās, ka starp jums ir jaunpienācējs?

A: To mēs dzirdēsim vēlāk, šobrīd mums tevi ir jāiepazīstina ar mūsu mājām.

★★★

Pēcpusdienā es devos uz savām pirmajām mājām. Tām, kurās es ievācos kopā ar mammu.

Mamma mani gaidīja. Viņa izskatījās uztraukta... Atliek cerēt, ka viņa nezina par manu bastošanas izgājienu... Kaut gan kāda jēga melot?

M: Čau, saulīt! Es jau nobijos. Tu esi ieradusies pusstundu vēlāk nekā vajadzēja... Kā gāja skolā? Viss kārtībā?

Es pārdomāju. Negribu viņu lieki uztraukt...

Ž: Viss ir labi, mammu. Es ieguvu pāris draugus un daudz iemācījos. Kas šodien pusdienās?

Protams! Augļu salāti ar putukrējumu. Veģetāri, ātri un mammas stilā. Mana dzīve ir perfekta.

Paēdu, pasveicināju Lūsindu un devos augšā uz savu istabu. Vēlāk vakarā centīšos parunāt ar mammu. Par jebko. Man viņas vienkārši pietrūkst...