Nākamajā reizē, kad pamodos, manas galvassāpes bija ievērojami mazinājušās. Vismaz tagad vairs nebija sajūta, ka kāds man dauzītu pa galvu ar metāla stieni. To vietā manī bija ieplūdis patīkams miers, it kā viss būtu nokārtojies un lietas pašas salikušās pa pareizajiem plauktiņiem.
Bet lietas nekādā gadījumā nebija pareizajā kārtībā. Es, kā jau muļķe, biju padevusies īsajam jūtu uzplūdam, redzot kā viņš izturas pret mani, cik viņa skatiens ir norūpējies, kā viņa siltās, spēcīgās rokas ar maigiem pieskārieniem ieaijā mani miegā.
Es zināju, ka nedrīkstu padoties viņam, ka man vajadzētu beigt fantazēt par brīžiem, kad es varētu turēt viņu savos apskāvienos, braukāt ar pirkstiem caur viņa matiem un saukt viņu par savu, kad vien man iegribas.
Tomēr bija tik neiespējami grūti pārstāt domāt par puisi, kas tik īsā laikā uz mani atstājis tik pamatīgu iespaidu, liekot manai sirdij ietrīsēties ik reizi, kad viņš uz mani paskatās, jo katra reize likās īpaša. Harijam piemita talants skatīties uz cilvēku tā, it kā viņš būtu vienīgā svarīgā būtne uz planētas. Un es dievināju katru reizi, kad puiša uzmanība bija pilnībā veltīta man.
Skaļi nopūtusies pagriezos uz otriem sāniem, uzreiz saprotot, ka man rokās vairs nav Harija melnais džemperis.
Ak, dievs, viņš noteikti padomāja, ka es esmu apsēsta muļķe un savāca savu džemperi, lai aizlaistos no manas mājas cik ātri vien iespējams.
Es tiešām nesapratu, kas man bija uznācis, ja es viņam labprātīgi atklāju, ka nevaru pagulēt bez viņa džempera. Laikam pie tā arī bija vainīgs mans emociju uzplūdums, pie kā es atkal varēju vainot tikai un vienīgi Hariju.
- "Mel, tu esi idiote." - nomurmināju, pārvelkot segas malu pāri acīm, lai noslēptu savu seju no pasaules, kaut gan pašlaik manā pasaulē, jeb istabā, nebija nevienas citas dzīvas dvēseles, izņemot mani pašu.
- "Es lietotu citu vārdu." - atvērās istabas durvis, liekot uz brīdi iespīdēt gaismai no koridora, ļaujot puiša balsij ieplūst istabā, uzreiz liekot karstumam ieplūst manā sejā.
Ak, nē. Es nezināju, ka viņš vēl ir šeit. Kāpēc viņš vispār šeit bija? Es negribēju, lai Harijs ir šeit, kopā ar mani, bet es arī negribēju, lai viņš iet prom. Jau atkal atrodoties kopā ar viņu, es biju apjukusi, pārējās emocijas tika aizslaucītas no manas apziņas, jo es nesapratu, ko pati gribu. Bet varbūt es zināju, ka gribu Hariju, tikai nezināju kā sev to atzīt.
Tā kā manā istabā tagad bija galīgi tumšs, gaisma nenāca pat no balkona, es nevarēju redzēt, ko viņš dara. Un es nemaz negribēju redzēt, man bija kauns par savu iepriekšējo rīcību, tāpēc es vienkārši gribēju atkal aizmigt. Bet, protams, miegs bija kā aizslaucīts.
- "Kā tu jūties?" - viņš nočukstēja, apsēdies uz manas gultas malas.
Ievilku dziļu elpu un noņēmu segu no sejas, tikai, lai ieraudzītu, ka puisis ir uzslēdzis mazo lampiņu. - "Labāk." - dzirdējis manu atbildi, Harijs pasmaidīja. Un jau atkal man atlika tikai brīnīties par to, cik izskatīgs viņš ir.
Tagad viss, ko es gribēju zināt bija, kur, pie velna, ir mans Harija džemperis?! Bet es biju pārāk kautrīga, lai to pajautātu.
- "Paldies, ka paliki ar mani." - piecēlos gultā sēdus, lai vairs nejustos tik maza, zem viņa ciešā skatiena, kas vērās manī no augšas, cenšoties noķert katru emociju, kas šķērsoja manu seju.
Harija lūpas savilkās elpu aizraujoši skaistā smaidā, kas ievilka viņa vaigos bedrītes. - "Nav par ko, Mel." - puiša plauksta atrada manu un mazliet to saspieda, liekot manā vēderā parādīties tauriņu jūrai, un uzreiz tai pazust, tiklīdz Harija plauksta vairs neatradās uz manas.
- "Starp citu..." - viņš iesāka, joprojām smaidot.
Harijs vairs neturpināja savu sakāmo. Viņam tas nemaz nebija jādara. Viņš pasniedzās aiz muguras, lai paņemtu savu melno džemperi, to pašu, ar ko es biju pieradusi gulēt. Un jau atkal sniedza to man.
Kādu brīdi es nezināju, ko man īsti darīt. Pasniegties un paņemt? Teikt, ka man to vairs nevajag? Bet man nemaz nebija jāizlemj, jo puisis pats iespieda man to rokās, jo es nevarēju saprast, ko man darīt.
- "Harij.." - melnais materiāls tagad bija tīrs un jau atkal smaržoja pēc viņa. Tieši tāpēc es ar jautājošu skatienu pavēros viņa acīs, gaidot izskaidrojumu.
- "Tā kā tu ļoti ilgi gulēji, es atļāvos izmantot jūsu veļas mašīnu un žāvētāju." - es tikai turpināju skatīties uz viņu, cerot, ka mana seja nelīdzinās kečupa pudelei. - "Un es vienmēr esmu zinājis, ka mašīnā stāvošajam odekolonam būs kāds pielietojums." - viņš pabeidza savu sakāmo ar lepnu smaidu lūpās un es biju vairāk kā pārliecināta, ka arī es pašlaik smaidīju kā idiote, draudot savai sejai sadalīties divās daļās.
- "Paldies." - it kā vienkāršs vārds, vai ne? Bet šoreiz es tajā biju ielikusi tik daudz emociju, ka tās varēja just gaisā ap mums, kad mana pateicība izskanēja skaļi.
Man vairs nebija ko teikt. Tas, ko viņš izdarīja bija sasodīti mīļi. Iespējams, ka lielākajai daļai meiteņu tas liktos stulbi un mazsvarīgi, bet es nevarēju beigt smaidīt. Es nezināju kāpēc viņš to dara, kāpēc viņš man pievērš tik daudz uzmanības, bet es negribēju, lai tas kādreiz beidzas.
- "Mel?" - pacēlu skatienu no melnā džempera manās rokās, lai ieskatītos viņa sejā, kur tagad bija iezagusies rūpju pilna izteiksme. Bija neierasti Hariju redzēt tādu, jo viņš vienmēr zināja, ko darīt un kā uzvesties, nekad nezaudējot savu pašpārliecināto attieksmi, kas viņam piestāvēja. - "Tu man uzticies?" -
Lai arī cik ļoti es gribēju kliegt, ka nē, mans ķermenis rīkojās pirms smadzenes vispār pavēlēja tam kaut ko darīt, liekot man piekrītoši pamāt ar galvu.
- "Labi. Ļoti labi." - viņa sejā parādījās neviltots smaids. - "Ģērbies, jo tu nāc ar mani uz randiņu." -
Biju gatava derēt, ka mana mute atkrita vaļā uzreiz pēc tam, kad es dzirdēju puiša ierosinājumu. -" Es daru ko?" -
- "Melānija, es nezinu vai tev ir otrais vārds, Evansa, tu nāc ar mani uz randiņu." - viņa sārtajās lūpās bija ierastais smīns, ko es vienlaicīgi ienīdu un dievināju. Mans vārds izskanēja tik skaisti, nākot pār viņa lūpām, ka es uz brīdi vispār pazaudēju spēju elpot. Viss, ko Harijs darīja bija tik aizraujoši vienkāršs, es nebiju spējīga beigt viņu vērot.
Vēl kādu brīdi pasēdēju gultā un paskatījos uz Hariju, cenšoties saprast vai viņš tagad joko, bet tad, kad viņš norāva man segu, un aiz kājām izvilka mani no mana patvēruma, es sapratu, ka šoreiz tas nav viens no Harija jokiem.
- "Labi, Harij Edvard Stails, es eju ar tevi uz randiņu." - saņēmusi visu savu gribasspēku, lai nesmaidītu un nekliegtu kā muļķe, uzsmaidīju puisim, pirms piegāju pie sava skapja durvīm. - "Bet tikai tad, ja man būs ko vilkt." - es skaidri zināju, ka man nav ko vilkt.
Tikai iegājusi skapī es ļāvos īsam panikas uzplūdumam, aizspiežot savu muti ar abām plaukstām, jo man bija sajūta, ka es varētu spiegt. Otrais panikas vilnis nāca uzreiz pēc tam, kad es sapratu, ka man nav ko vilkt. Pārskatīju visus pakaramos, kur bija dažādas kleitas, bet es šodien nejutos tā, lai vilktu kleitu. Un es pat nezināju, kur mēs braucam.
- "Man nav ko vilkt." - izgājusi no skapja paziņoju puisim, kas sēdēja manā gultā un spaidīja telefonu.
- "Nemelo man." - pagrābis melno džemperi, kas jau sen piederēja man, no gultas, Harijs pienāca pie manis un pats man to uzvilka mugurā, izskatīdamies apmierināts ar paveikto. - "Perfekti." -
Pēc tam, kad es biju uzvilkusi citus legingus un uzrakstījusi tētim zīmīti, ka man sāp galva un es eju gulēt, pēc tam piestiprinājusi to pie ledusskapja, es biju gatava doties uz randiņu ar Hariju.
Uz randiņu ar Hariju. Es to tiešām daru? Šī ideja bija tik neprātīga no manas puses. Kaut gan tas nebija nekas īpašs, tikai randiņš. Bet ar Hariju. Es vienkāršā Melānija dodos uz randiņu ar Hariju.
Tikai iesēdusies viņa mašīnā es sapratu, ka šī ideja ir pavisam traka. Es nezināju, kur viņš mani vedīs, mans tēvs nezin, kur es esmu, jo domā, ka es guļu, un es nezinu kāpēc to vispār daru. Es taču viņam pateicu, ka neko pret viņu nejūtu, bet nu šeit es esmu - sēžu puiša mašīnā un tikai noskatos uz tumsu ārā aiz loga, nejūtot ne kripatiņu baiļu par to, kas ar mani varētu notikt. Es zinu, ka es sev meloju.
- "Pagaidi šeit." - Harijs man uzsmaidīja pirms izkāpa no mašīnas pie savas mājas, pat nenoslāpējot tās motoru.
Pavisam drīz viņš jau bija atpakaļ, rokās nesdams segu kaudzi. Tagad man vairs nebija ideju, kur mēs varētu doties.
- "Kur mēs braucam?" -
- "Prom." - viņš man piemiedza ar aci, liekot man iesmieties. Es nezināju, kas bija noticis ar nopietno, apdomīgo Melāniju, kas vienmēr uztraucās par to, ko teiks tētis. Man bija vienalga, un šī sajūta bija ideāla.
- "Labi." - iekodos apakšlūpā, cenšoties apslēpt savu smaidu. Lieki piebilst, ka es izgāzos.
Mašīna izripoja no Harija mājas pagalma, un drīz pēc tam arī no Hartlendas robežām.
He said let's get out of this town
Drive out of the city
Away from the crowds
Dzirdot dziesmas vārdus, es sapratu, ka tieši šādā situācijā es tagad atrodos, man neatlika nekas cits kā pasmaidīt un paskatīties uz perfekto puisi sev blakus, kas skatījās man pretim, ik pa brīdim uzmetot skatienu uz tumšo ceļu mums priekšā.
- "Kur mēs braucam?" - es iesmējos, atlārtojot savu jautākumu, kad Hartlenda jau kādu gabalu mums bija aiz muguras.
Smaids no manām lūpām nenodzisa. Likās, ka izbraucot no pilsētiņas, mēs tajā atstājām visu, kas bija pārdzīvots, visu, ko bijām dzirdējuši viens par otru. Tagad es biju gatava jaunai informācijai par puisi. Es biju gatava viņu iepazīt no jauna.
- "Gribēju tevi aizvest uz Bristoles kanālu, bet tas ir pārāk tālu. Mēs līdz rītam vēl nebūtu atpakaļ." - Harijs man stāstīja, īsti neatbildēdams uz manu jautājumu. Likās, ka puisis tagad ir gatavs tik pat neprātīgām idejām kā es. Mēs abi bijām traki, un mums bija vienalga.
- "Nākamreiz?" -
- "Nākamreiz." - viņš pasmaidīja, kad es atlaidos ērtāk mašīnas sēdeklī.
Turpināju skatīties laukā uz ceļu mums priekšā, līdz jutu Harija siltos pirkstus, kas ātri vien savijās ar maniem, liekot man nekontrolējami smaidīt, kamēr mēs turpinājām ceļu, ļaujot Teilorei Sviftai klusi dziedāt mums fonā.