This Is Not A Love Story

Chapter 21

Nākamajā reizē, kad pamodos, manas galvassāpes bija ievērojami mazinājušās. Vismaz tagad vairs nebija sajūta, ka kāds man dauzītu pa galvu ar metāla stieni. To vietā manī bija ieplūdis patīkams miers, it kā viss būtu nokārtojies un lietas pašas salikušās pa pareizajiem plauktiņiem.

Bet lietas nekādā gadījumā nebija pareizajā kārtībā. Es, kā jau muļķe, biju padevusies īsajam jūtu uzplūdam, redzot kā viņš izturas pret mani, cik viņa skatiens ir norūpējies, kā viņa siltās, spēcīgās rokas ar maigiem pieskārieniem ieaijā mani miegā.

Es zināju, ka nedrīkstu padoties viņam, ka man vajadzētu beigt fantazēt par brīžiem, kad es varētu turēt viņu savos apskāvienos, braukāt ar pirkstiem caur viņa matiem un saukt viņu par savu, kad vien man iegribas.

Tomēr bija tik neiespējami grūti pārstāt domāt par puisi, kas tik īsā laikā uz mani atstājis tik pamatīgu iespaidu, liekot manai sirdij ietrīsēties ik reizi, kad viņš uz mani paskatās, jo katra reize likās īpaša. Harijam piemita talants skatīties uz cilvēku tā, it kā viņš būtu vienīgā svarīgā būtne uz planētas. Un es dievināju katru reizi, kad puiša uzmanība bija pilnībā veltīta man.

Skaļi nopūtusies pagriezos uz otriem sāniem, uzreiz saprotot, ka man rokās vairs nav Harija melnais džemperis.

Ak, dievs, viņš noteikti padomāja, ka es esmu apsēsta muļķe un savāca savu džemperi, lai aizlaistos no manas mājas cik ātri vien iespējams.

Es tiešām nesapratu, kas man bija uznācis, ja es viņam labprātīgi atklāju, ka nevaru pagulēt bez viņa džempera. Laikam pie tā arī bija vainīgs mans emociju uzplūdums, pie kā es atkal varēju vainot tikai un vienīgi Hariju.

- "Mel, tu esi idiote." - nomurmināju, pārvelkot segas malu pāri acīm, lai noslēptu savu seju no pasaules, kaut gan pašlaik manā pasaulē, jeb istabā, nebija nevienas citas dzīvas dvēseles, izņemot mani pašu.

- "Es lietotu citu vārdu." - atvērās istabas durvis, liekot uz brīdi iespīdēt gaismai no koridora, ļaujot puiša balsij ieplūst istabā, uzreiz liekot karstumam ieplūst manā sejā.

Ak, nē. Es nezināju, ka viņš vēl ir šeit. Kāpēc viņš vispār šeit bija? Es negribēju, lai Harijs ir šeit, kopā ar mani, bet es arī negribēju, lai viņš iet prom. Jau atkal atrodoties kopā ar viņu, es biju apjukusi, pārējās emocijas tika aizslaucītas no manas apziņas, jo es nesapratu, ko pati gribu. Bet varbūt es zināju, ka gribu Hariju, tikai nezināju kā sev to atzīt.

Tā kā manā istabā tagad bija galīgi tumšs, gaisma nenāca pat no balkona, es nevarēju redzēt, ko viņš dara. Un es nemaz negribēju redzēt, man bija kauns par savu iepriekšējo rīcību, tāpēc es vienkārši gribēju atkal aizmigt. Bet, protams, miegs bija kā aizslaucīts.

- "Kā tu jūties?" - viņš nočukstēja, apsēdies uz manas gultas malas.

Ievilku dziļu elpu un noņēmu segu no sejas, tikai, lai ieraudzītu, ka puisis ir uzslēdzis mazo lampiņu. - "Labāk." - dzirdējis manu atbildi, Harijs pasmaidīja. Un jau atkal man atlika tikai brīnīties par to, cik izskatīgs viņš ir.

Tagad viss, ko es gribēju zināt bija, kur, pie velna, ir mans Harija džemperis?! Bet es biju pārāk kautrīga, lai to pajautātu.

- "Paldies, ka paliki ar mani." - piecēlos gultā sēdus, lai vairs nejustos tik maza, zem viņa ciešā skatiena, kas vērās manī no augšas, cenšoties noķert katru emociju, kas šķērsoja manu seju.

Harija lūpas savilkās elpu aizraujoši skaistā smaidā, kas ievilka viņa vaigos bedrītes. - "Nav par ko, Mel." - puiša plauksta atrada manu un mazliet to saspieda, liekot manā vēderā parādīties tauriņu jūrai, un uzreiz tai pazust, tiklīdz Harija plauksta vairs neatradās uz manas.