Visu sestdienas nakti es pavadīju zem segas, ļaujoties asarām, kas beigās jau mani pašu sāka kaitināt. Es nespēju noticēt, ka tik viegli padevos savām simpātijām pret Hariju kaut gan zināju kāds viņš ir. Šī nebija pirmā reize, kad viņš būtu izmantojis kādu meiteni. Tādas meitenes bija desmitiem. Vienīgais par ko es mazliet lepojos bija tas, ka es nebiju nonākusi viņa gultā kā pārējās pirms manis.
Pienākot svētdienas rītam, es biju gatava sākt jaunu nedēļu, ignorējot Hariju tik, cik nepieciešams, runājot ar viņu tikai vēstures privātstundās.
Es biju samierinājusies. Būt par apsmieklu bija mana vieta, un tāda arī tā paliks pat līdz vidusskolas beigām, bet es neļaušu par sevi ņirgāties tik augstā līmenī. Kaut kāda pašcieņa man tomēr bija.
Tieši ar tādu domu es svētdien pamodos, pēc tam, kad biju aizmigusi raudot. Piecēlos no gultas un iegāju ātrā dušā, kas palīdzēja vēl vairāk noskaņoties iespējamībai, ka šodien esot pie Naiala es satikšu Hariju. Pēc dušas ātri apģerbos, visvienkāršākajos džinsos un džemperī un paķerdama matemātikas grāmatu, noskrēju pa trepēm, kur mani jau gaidīja brokastu bļoda ar augļiem. Paldies, tētim.
- Labrīt, tēt. - uzsmaidīju, kad biju mutē ielikusi pirmo ābola gabalu. Zināju, ka ar pilnu muti sarunāties nedrīkst, tāpēc saņēmu no tēta nosodošu skatienu, par ko ātri vien aizmirsu.
- Kas tev vakar bija uznācis? - tētis apsēdās man pretim, saraucot uzacis. Es negribēju atcerēties vakardienu, bet zināju, ka mans tēvs nebūs pēdējais cilvēks, ar kuru man būs jārunā par šo tēmu.
- Meiteņu problēmas. - zināju, ka pēc šī teksta tētis vairs negribēs zināt sīkumus par vakardienu. Šī bija mana iespēja mainīt tematu. - Man šodien jāaiziet pie Naiala pamācīt viņam matemātiku. - viņš piekrītoši pamāja ar galvu, izejot no virtuves, bet pēc mirklīša jau atgriežoties, lai iedotu man mašīnas atslēgas.
Es saraucu pieri. Jā, man bija auto vadītāja apliecība, bet tētis man gandrīz nekad nedeva mašīnu. Nevis tāpēc, ka es negribētu, bet gan tāpēc, ka viņam bija bail, ka pēc mammas autoavārijas tas pats varētu notikt ar mani.
- Tēt? - paņēmusi atslēgas plaukstā, paskatījos uz viņu ar jautājošu skatienu.
- Brauc uzmanīgi. - viņš man uzsmaidīja, neko vairāk nepaskaidrodams.
Pēc tam, kad tētis izgāja no virtuves es lēni pabeidzu savas brokastis pēc tam nomazgājot bļodiņu. Tā kā man bija mašīna, man bija vēl mazliet laika pirms vajadzētu izbraukt no mājas, tāpēc uzskrēju augšā uz istabu, lai paņemtu telefonu un pie reizes saklātu gultu.
Iekāpu mašīnā, pieregulējot gan stūres augstumu, gan sēdekļus, lai man būtu ērtāk, un uzmanīgi izripoju no pagalma, sākot ceļu līdz Naiala mājai, kur man bija jābūt pēc desmit minūtēm. Tā kā es ceļu atcerējos ļoti labi un svētdienas rītā Hartlendā nebija daudz mašīnu, jau pēc piecām minūtēm es biju galā. Kad gatavojos izkāpt no mašīnas man pienāca īsziņa, uzreiz to atvēru, jo sūtītājs bija Naials.
Sveika, mēs varbūt varam sākt 30 minūtes vēlāk?
Aizvēru jau atvērtās mašīnas durvis, klusi nopūšoties. Man īsti nebija ko darīt šo laiku, jo brokastis jau biju paēdusi un braukt atpakaļ uz māju nebija jēgas.
Es jau esmu klāt, bet kaut ko izdomāšu.
Atspiedu galvu pret savu sēdekli un aizvēru acis, nonākot pie secinājuma, ka pagaidīšu mašīnā. Nebūs jau pirmā reize, kad bezmērķīgi sēžu, kaut ko gaidot. Centos prātā saglabāt pilnīgu tukšumu, lai manas domas atkal neaizpeldētu pie Harija, jo to es negribēju pieļaut. Es nedrīkstēju par viņu domāt, jo tas sāpēja. Pat ļoti. Par laimi manu centību koncentrēties uz melnumu acu priekšā iztraucēja īss, bet skaļš klauvējiens pie loga. Es atvēru acis. Ieaugot blondā puiša aizrautīgo smaidu un skaistās acis, Harijs izslīdēja no mana prāta. Labi, tam bija vajadzīga piepūle, bet tas jau ir progress.
- Es te pat pagaidīšu, ja drīkst. - atvērusi mašīnas durvis, pasmaidīju viņam. Man tāpat nebija nekas labāks ko darīt.
- Nāc iekšā. - puisis turēja manas durvis plaši atvērtas. Es no sākuma noraidoši purināju galvu, jo negribēju traucēt neko, kas viņam bija padomā. Bet pēc brīža jau smējos, kad viņš bija pārliecies man pāri, lai atāķētu manu drošības jostu.
Tā kā nebiju iedomājusies pajautāt, ko Naials gribēja darīt pa šo pusstundu, jo tā īsti nemaz nebija mana darīšana, man tika sagādāts nepatīkams pārsteigums. Ieejot puiša mājā, es sastapos ar Hariju un pārējiem puišiem. Uzreiz uzjundīja atmiņas par pagājušo nakti un vakaru, tāpēc ātri noriju kamolu, kas bija man negribot uzkāpis kaklā un biju gatava sākt Hariju ignorēt. Tomēr tas bija tik sasodīti grūti, tikai jūtot viņa skatienu uz sevis.
- Mel, var ar tevi parunāt? - ieraugot mani ienākam mājā, Luiss uzreiz piecēlās kājās un sagrāba mani aiz plaukstas locītavu. Pārējie cilvēki veltīja mums mazliet dīvainus skatienus, uzreiz novēršoties. Tomēr Harija acis sekoja mums līdz pat durvīm aiz kurām mēs ātri pazudām, liedzot čirkainajam puisim mūs redzēt.
- Jā? - iejautājos, ar vieglu smaidu lūpās.
- Kas tev vakar notika? - protams, es zināju, ka mans tēvs nebūs pēdējais cilvēks, kam man nāksies paskaidrot vakardienu, bet es nebiju gaidījusi, ka man tas būs jādara divas reizes vienā dienā.
- Es slikti jutos. - paraustīju plecus, cenšoties šo situāciju padarīt mazliet atbrīvotāku. Tomēr neizskatījās, ka Luiss man ticētu, jo viņš samiedza savas pelēkzilās acis un sakrustoja rokas, likdams man sākt uztraukties.
Es negribēju atklāt patieso iemeslu kāpēc aizskrēju. Tas izklausītos pagalam muļķīgi, ja es atzītu, ka man ir simpātijas pret Hariju. Nē, to nu es nedarīšu.
- Melānij, es varu noteikt kad tu melo. -
- Nevari gan. - iebildu, cerot, ka šoreiz taisnība ir man. - Es tiešām vakar sajutos slikti, viss. -
Puisis nopūtās sapratis, ka neizvilinās no manis patieso iemeslu. - Labi, tad nāc šurp. - viņš atvēra savas rokas, gaidīdams, kad viņu apskaušu.
Kādu brīdi es vilcinājos, aizvien nesaprotot kāpēc visi puiši pret mani izturas tik labi, bet tad viņa atvērtās rokas un piemīlīgā sejas izteiksme mani uzveica un es apliku savas rokas ap viņa vidukli, ļaujoties siltam apskāvienam. - Ja tas bija Harija dēļ, tad zini, ka viņš ir idiots un nav pelnījis tādu meiteni kā tu. -
Tikai tas kā viņš ar mani runāja, mudināja mani pastāstīt viņam visus maus noslēpumus, jo es biju sākusi justies tā, it kā Luiss būtu man lielas brālis, kāds man nekad nav bijis. Bet es nedrīkstēju viņam neko stāstīt, jo nebija nekādas garantijas, ka viss netiks atstāstīts Harijam.
- Kas šeit notiek? - tieši Harijs bija tas, kurš iztraucēja mūsu apskāvienu. Es nemaz nedomāju atbildēt viņam, un likās, ka arī Luiss netaisās to darīt. Harijs nokrekšķinājās, cenšoties pievērst mūsu uzmanību viņam.
- Paldies. - atāķēju savas rokas no Luisa vidukļa, un uzsmaidīju viņam pateicības pilnu smaidu un pametu virtuvi, pat nepaskatoties uz Hariju.
- Jūs jau taisaties prom? - jautāju, kad redzēju Liamu velkam jaku.
- Ļausim jums mācīties klusumā. - viņš man mīļi uzsmaidīja, ejot ārā pa mājas durvīm, pirms tam man pamājis ar roku.
Iesēdos dīvāna, tur pat, kur biju sēdējusi pagājušajā reizē, kad mācīju Naialam matemātiku. Luiss un Harijs aizvien bija virtuvē, bet no telpas nevarēja dzirdēt ne skaņas, kas man lika mazliet uztraukties. Es pat īsti nezināju kāpēc.
- Mēs varam sākt? - paņēmusi rokās savu grāmatu pajautāju blondajam puisim, kas jau kādu brīdi bija sēdējis ar matemātikas grāmatu rokās. Viņš piekrītoši pamāja ar galvu un es ātri vien atvēru vajadzīgo lappusi, ik pa brīdim pašķielēdama uz virtuves durvīm, aiz kurām aizvien atradās abi puiši.
أنت تقرأ
This Is Not A Love Story
قصص الهواةMelānija Evansa ir parasta vidusskolniece, kas savu dzīvi pavada starp skolu, mājām un darbu. Taču viss mainās, kad viņa tiek norīkota pasniegt privātstundas skolas sliktajam puisim.
