Chapter 22

2K 332 12
                                    


- "Tu mani atvedi uz..." - izkāpu no mašīnas, lai apskatītu vietu sev visapkārt. Bet viss, ko es varēju redzēt bija mēness un zvaigznes, kas kaut cik izgaismoja tumsu ap mums. - "...nekurienes vidu." - pabeidzu savu novērojumu smieklu pavadībā.

Tomēr būt nekurienes vidū kopā ar Hariju bija labākais, kas varēja ar mani notikt. Beidzot mēs varējām būt tikai divi vien, lai neviena netraucēti izbaudītu viens otra kompāniju. Tagad mūs nevarēja iztraucēt arī Viktorija, kas jebkurā brīdī varēja pazvanīt, un tas mani iepriecināja vēl vairāk. Protams, meitene varēja pazvanīt, saucot Hariju pie sevis, bet tam nebūtu nekādas jēgas, jo mēs bijām krietnu gabalu aiz pilsētiņas robežām.

- "Tev ir iebildumi?" - ņemdams segas ārā no mašīnas aizmugurējā sēdekļa, viņš pajautāja. Bet arī viņa balsī es varēju dzirdēt smaidu.

Es ievilku rokas džempera kabatās, mazliet modrebinādamās no nakts vēsuma. - "Par brīnumu nē, man nav iebildumu." -

Tālāk es tikai noskatījos, kā puisis izņem pārējās segas no mašīnas aizmugurējā sēdekļa un uzklāj tās uz melnā kapota, izveidojot mājīgu vietiņu.

- "Varbūt tu esi paņēmis arī ledusskapi?" - sakrustoju rokas virs krūtīm, tikai noskatoties kā Harijs izvelk dažus spilvenus un atstutē tos pret priekšējo stiklu.

Dzirdot manu jautājumu, puisis tikai pasmaidīja, un izvilka arī grozu ar ēdienu. - "Par visu ir padomāts." -

Es nekad agrāk nebūtu pat spējusi iedomāties, ka Harijs ir šāds. Man viņš vienmēr ir licies augstprātīgs, pašpārliecināts idiots, kas domā tikai par savām vajadzībām, ignorējot pārējo pasauli ap viņu.

-" Tu esi perfekts." - nākamā skaņa, kas bija dzirdama izklausījās pēc spēcīgas pļaukas. Bet, nē, Harijs mani neiepļaukāja. To izdarīju es pati, spēcīgi aizspiežot sev muti ar plaukstu. Puisis tikai iesmējās, uzreiz to noliedzot, bet es zināju, ka manas domas tas nemainīs. Viņš bija perfekts, neskatoties uz to, ka dažreiz viņš īsti nedomāja ko dara.

- "Viss ir gatavs." - kad mašīnas kapots bija pārvērsts par gultai līdzīgu vietu, Harijs pienāca man tuvāk, liekot manai sirdij jau atkal sisties straujāk un smaidam manās lūpās automātiski izaugt 'līdz ausīm'. - "Tagad nāc šurp, mazā." - jutu skudriņas pārskrienam pāri visam manam ķermenim, un puisim atlika tikai mani nosaukt par 'mazo', lai šo sajūtu izraisītu.

- "Mazā?" - pārjautāju, diezgan spēcīgi iekožoties savā apakšlūpā, kad pacēlu galvu uz augšu, lai ieskatītos Harija acīs, kas mēnesgaismā izskatījās pietiekami noslēpumaini, lai liktu man prātot par ko viņš varētu domāt. Kaut gan šis jautājums skrēja caur manu prātu biežāk kā būtu pieļaujams.

- "Es to attiecinu uz tavu augumu." - viņš piemiedza ar aci, pirms pacēla mani aiz vidukļa, un uzlika uz saklātajām segām.

Es ātri iekārtojos zem tām, jo ārā bija palicis vēss, kā arī debesis bija vēl vairāk noskaidrojušās, ļaujot saskatīt vairāk zvaigžņu.

Tad, kad es domāju, ka šis vakars nevar palikt vēl perfektāks, es biju kļūdījusies. Harijs uzkāpa uz kapota, palīda zem segām un tad es jutu viņa roku ap savu vidukli, kas viegli pievilka mani tuvāk viņam. Tik tuvu, ka es atspiedos pret viņa plecu, nevis spilveniem, un viņa plauksta viegli spēlējās ar maniem pirkstiem.

Es domāju vai nevajadzētu pateikt, ka tas ir par daudz, un pabīdīties atpakaļ, lai mūs šķir vismaz kaut kāds attālums, bet es fiziski to nespēju izdarīt. Sajūta bija pārāk laba.

- "Kāpēc mēs esam šeit?" - es negribēju izjaukt atmosfēru, bet šis jautājums bija manā prātā stāvējis jau visu ceļu, tāpēc es nevarēju to nepajautāt.

- "Tu negribi šeit būt?" - viņš klusā baksī pajautāja, pagriezis galvu oret mani, cik nu tas bija iespējams, ateodoties šādā pozīcijā.

- "Gribu, bet.." - pacēlu galvu no puiša pleca, lai paskatītos viņam sejā. Harijs skatījās man pretī ar mazliet sarauktām uzacīm, nesaprotot, ko es gribu pateikt.

- "Bet?" -

- "Man likās, ka mēs viens otram skaidri pateicām, ka mēs neko nejūtam, tad kāpēc tu mani..?" -

- "Melānij." - puisis mani pārtrauca. - "Es nevienā brīdī neteicu, ka pret tevi neko nejūtu." -

Tagad man vairs nebija, ko teikt. Es biju sapratusi, ka viņš pret mani jūt 'kaut ko', un tas pilnīgi noteikti nebija domāts kā patikšana. Nevar būt, ka Harijam es patīku. Tas jau bija smieklīgi, kāpēc viņš tik nežēlīgi joko?

Tomēr ieskatoties viņa acīs, nelikās, ka kaut vārds no puiša teiktā būtu nepatiess. Es turpināju skatīties Harija acīs, domājot ko lai atbildu. Es nedrīkstēju vienkārši pateikt, ka iepriekš meloju, tas būtu diezgan muļķīgi. Un ir daudz apstākļu, kas mums traucētu būt kopā, piemēram...

- "Tev ir Viktorija." - nopūtos, atļaujot sev atkal atspiesties pret viņu. Harijs uzreiz aplika savas rokas man apkārt, liekot man gandrīz raudāt no tā, cik viss šovakar bija perfekti.

- "Viņa man neko nenozīmē." - Harijs uzreiz izmeta, pat īsti nedomājot par to. Un mani nepameta sajūta, ka tieši to viņš varētu teikt arī par mani, ja mēs izlemtu kaut ko pamēģināt.

Viegli iesmējos, uzvelkot segu līdz degunam. - "Tad kāpēc tu turpini skriet pie viņas, tā vietā, lai pabūtu viens vai ar draugiem?" - jūtot, ka man paliek mazliet vēsi, viņš savilka savas rokas ciešāk, pie reizes atbalstot savu zodu pret manu galvu.

- "Mel, tas ir sarežģīti". - likās, ka ir kaut kas, ko viņš man negrib stāstīt, un tā kā es negribēju izjaukt noskaņu, es nemaz vairs nejautāju.

Es nezināju par ko lai vēl parunā. Kaut gan arī klusējot es izbaudīju šo vakaru tik pat ļoti kā klausoties puiša nomierinošajā balsī.

- "Gribi zināt, ko es par tevi domāju pirms mēs kārtīgi iepazināmies?" - nezinu, kāpēc man likās, ka šis būs labs sarunu temats, bet tā kā es jau to iesāku, atkāpšanās ceļa vairs nebija. Kā arī es vairs negribēju ilgāk kavēties pie iepriekšējā sarunu temata.

- "Nezinu vai esmu gatavs tikt tik ļoti sāpināts." - viņš iesmējās, likdams man pasmaidīt. - "Labi, saki, esmu emocionāli un fiziski gatavs." -

- "Es domāju, ka tu esi iedomīgs idiots, kas izmanto apkārtējos savam labumam." -

- "Un es domāju, ka tu esi garlaicīga zubre, kas sēž ieurbusies grāmatās." - es pasmaidīju par viņa vārdiem, tagad saprotot, ka tā par mani domā visa skola. - "Smieklīgi, cik es nepareizi domāju." -

- "Es arī." -

- "Tu uzskati, ka domāji nepareizi?" - Harijs pieliecās man tuvāk, kaut gan es biju domājusi, ka tas fiziski nav iespējams. Par atbildi, es tikai piekrītoši pamāju ar galvu, jo nebija vairs neviena iemesla, kas mani pārliecinātu par pretējo. - "Es esmu iedomīgs idiots." -

- "Ar mani kopā neesi." - iebildu, uzreiz atceroties kā viņš pret mani ir izturējies šo mēnesi, kamēr esam pazīstami. Viņš bija par mani rūpējies un uztraucies, dažreiz pat vairāk kā tētis. Un pats galvenais, parādījis man, ka dzīvi var izbaudīt arī mazliet savādāk, nevis tikai sēžot mājās un urbjoties grāmatās, un pierādījis, ka cilvēki, kurus es neuzskatu par savas uzmanības vērtiem, patiesībā ir ideāli sarunu biedri.

- "Tāpēc, ka ar tevi kopā man nekas nav jāpierāda, varu būt tāds, kāds esmu." - viņš nočukstēja, liekot man viegli nodrebēt no viņa karstās elpas.

atceramies nospiest zvaigznīti, ja patīk. :)

This Is Not A Love StoryWhere stories live. Discover now