This Is Not A Love Story

Chapter 4

- Pica. - nomurmināju klusi ieejot atpakaļ istabā pie puišiem, kas vēl aizvien nebija beiguši blenzt viens uz otru. Šajā saspringtajā klusumā, es sajutos neizsakāmi neērti. - Es varbūt došos? - tas skanēja ļoti nedroši un vairāk kā jautājums.

Abu puišu ciešie skatieni vienam uz otru ne mirkli nenovērsās no sava mērķa, atsādami mani pilnīgā nesaprašanā, ar picas kasti rokās.

- Nē, paliec. Turpināsim matemātiku. - Naials man uzsmaidīja, paņēmis kasti no manām rokām un nolicis to uz galda. - Harijs jau taisījās doties prom. - Naiala balsī tagad skanēja noteiktums, kas neatspoguļojās Harija sejā. Nelikās, ka viņš bija grasījies doties prom.

Paskatījos uz puisi, kas bija tērpies tikai dvielī, un tajā pat brīdī vēlējos, kaut nebūtu to darījusi. Tas ar kādu intensitāti viņš skatījās man pretim lika maniem ceļiem ļodzīties kā izslāpušam ceļiniekam pēc ūdens.

Mela, saņemies!

Puiša zaļās acis bija iguvušas kristāldzirdu spīdumu, kas mani aizrāva un es nevarēju beigt lūkoties Harija acīs, līdz sapratu cik gan dīvaini tas varētu izskatīties, ka es vienkārši blenžu uz viņu. Man bija jānolaiž savs skatiens no viņa, kas man sagādāja fiziskas sāpes, jo viss mans ķermenis pretojās to darīt.

Es apsēdos uz dīvāna, un atvēru matemātikas grāmatu, cenzdamās novērst domas no iepriekš dzirdētā, bet Harija vārdi aizvien skanēja manā prātā. „Kāpēc mana Melānija māca tev matemātiku?" Ko viņš bija domājis ar ''mana Melānija''? Es pilnīgi noteikti neesmu viņa privātīpašums, un negribu būt. Nekad. Un arī nebūšu. Mūs nesaista nekas, izņemot dažas vēstures privātstundas.

Harijs pagrāba dažas picas šķēles un gandrīz skriešus uzskrēja pa trepēm, bet es centos par to pat nedomāt. Man bija jākoncentrē sava uzmanība uz visām pakāpju formulām, un efektīvāko veidu kā tas iemācīt blondajam puisim, kura matemātikas zināšanas tik tiešām bija katastrofālas, pat ja man bija licies, ka stundā viņš mazliet pietēlo.

Centos neļaut sev domāt par Hariju, kamēr Naials cīnījās ar piemēriem, ko biju likusi viņam izpildīt, bet nelikās, ka puisis pamestu manu prātu labrātīgi. Viņš tur bija iegravējis savu vārdu, kā kaitinošu melodiju no kuras nevar tikt vaļā.

- Viss, es vairs nevaru.- Naials nočīkstēja pēc apmēram divu stundu ilgas mācīšanās, kuras laikā man likās, ka viņš ir sapratis vismazpašus pamatus un šajā gadījumā tas tiešām bija daudz. Īstenībā arī man vairs nebija spēka domāt, tāpēc es vienkārši iesmējos un aizcirtu grāmatas vāku.

- Es domāju, ka šodienai pietiks. - uzsmaidīju, lēnām likdama mantas savā somā.

Pie durvīm atskanēja skaļi klauvējieni un uzreiz pēc tam varēja dzirdēt puišu balsis. Es sapratu, ka tie ir abi pārējie puiši, kas ietilpst 'Harija bariņa', tāpēc cik ātri vien varēju piecēlos kājās un uzmetu somu uz pleca, lai dotos prom. Uz īsu brīdi mani pārņēma panika, jo es negribēju saņemt apvainojumus no abiem pārējiem puišiem.

- Mel?- blondais puisis mani uzrunāja, ar vieglu smaidu lūpās. - Varbūt tu gribi palikt, pasēdēt ar mums? - viņa zilās acis mirdzēja, tikai tādēļ vien es gribēju nomest somu un piekrist piedāvājumam, bet nezināju vai būtu prātīgi palikt šeit kopā ar viņiem. Es taču viņus nemaz nepazinu. Es viņiem nemaz nepatiku. Tāpat kā pārējai skolai, tikai tāpēc, ka biju skolotāja meita un labi mācījos. Jā, tie ir diezgan smieklīgi iemesli, lai kādam nepatiktu, bet Hartlendā tas bija pietikami.

Smagi nopūtos, pavelkot lūpu kaktiņus uz augšu, skumīgā smaidā. - Es nezinu vai tā ir laba ideja. - uzsmaidīju, kad abi pārējie puiši jau bija ienākuši un tagad skatījās uz mani ar mazliet apjukušiem skatieniem.