Fēlikss arī pēc tikšanās ar Reno nejutās līdz galam pārliecināts par to, vai tieši šāds advokāts būtu viņa pareizā izvēle, it sevišķi viņa fiziskās kondīcijas dēļ. Tāpēc viņš uzmeklēja Reno kursabiedru, ne mazāk izcilu advokātu Marisu Reinu, kas strādāja kopā ar Reno tajā pašā birojā. Fēlikss reiz kādā žurnālā lasīja, ka Mariss un Reno joprojām esot labi draugi. Patiesībā Mariss un Fēlikss bija nešķirama komanda jau no universitātes laikiem, un ne tikai, kad kādam gadījās juridiski sarežģījumi. Viņiem praktiski nebija noslēpumu vienam no otra.
Mariss piekrita ar Fēliksu satikties nesen restaurētajā mākslas muzejā, jo tur darba dienas vidū noklausīties spējīgas ausis parasti piederēja vien tūristiem. Fēlikss gan sākumā noklusēja par tikšanās patieso mērķi, vien minēja, ka nepieciešama privāta saruna.
- "Vēlos ko vairāk uzzināt par tavu draugu Reno Grantu. Man padomā ir kāda ilgtermiņa sadarbība," sarunas būtību bez garām pieklājības frāzēm atklāja Fēlikss.
- "Jā, Reno jau pabrīdināja, ka tu par viņu varētu arī pie manis mēģināt ievākt vairāk informāciju. Viņš par to bija diezgan relaksēts un teica, lai izstāstu visu, ko vēlēsies. Iesim, es tev ko parādīšu," pēc īsas apsveicināšanās ar Fēliksu nočukstēja Mariss, kaut arī čuksti šajās milzīgajās muzeja zālēs atbalsojās diezgan skaļi. Advokāts bija iekāpis pēc īpaša pasūtījuma uzšūtā stilīgā uzvalkā. Nu jau mazliet iesirms, bet joprojām sieviešu bieži iekārots.
- "Vai zini šo gleznu?" pēc dažu minūšu kopīgas pastaigāšanās pa muzeju sarunu iesāka advokāts, norādīdams uz neliela izmēra patumšu darbu, kurā bija attēlota sieviete, kas mazliet noliekusies skatās lejā uz pērtiķīti, kas ietērpts sarkanā kamzolī un micītē un ir satvēris sievietes garās rotas. Pēc Fēliksa noliedzošā mājiena ar galvu advokāts turpināja: "Tas ir slavens latviešu klasiķa Jaņa Rozentāla darbs "Princese ar pērtiķi". Pastāv uzskats, ka pērtiķis simbolizē mākslinieku kā kalpu vai izklaidi mākslai, sabiedrībai. Vai nav skaisti? Mēs un šīs pasaules sīkumainība aiziesim, bet glezna paliks. Baltijas simbolismam, starp citu, nesen bija veltīta izstāde burvīgajā Parīzes Orsē muzejā."
- "Izklausās, ka esi mākslas mīļotājs."
- "Jā, man patīk te pastaigāties, kad vajag izvēdināt galvu vai apkopot domas. Domāju, ka Reno ir kā tas pērtiķītis – bezgala uzticīgs kalps savai skaistajai saimniecei, sabiedrībai. Mūsu draudzība ar Reno sākās, kad mēs intensīvi sarakstījāmies par dažādām vairāk vai mazāk šīs zemes un arī filosofiskām tēmām. Dienēju armijā, bet Reno no armijas saprotamu iemeslu dēļ izspruka," pamazām par Fēliksu interesējošo tēmu sāka stāstīt Mariss, lēnām virzoties cauri muzeja latviešu glezniecībai veltītajām zālēm.
- "Reno ir lieliska atmiņa; viņš ir izlasījis lērumu grāmatu, spēlē šahu, uz akordeona pašmācības ceļā pēc dzirdes var nospēlēt jebkuras dziesmas melodiju. Bet pats apbrīnojamākais Reno ir viņa labestība, atklātais labsirdīgais smaids un humora izjūta. Tie bija fantastiski vakari, kad Reno studiju gados kopā ar draugiem no kora, protams, kopā ar kādu glāzīti garšīga dzēriena, mājās rāva pilnā balsī veselu koncertu. Reno sieva Aija arī šķita toreiz laimīga, jo viņai kā slimnīcas bibliotekārei patika saviesīgas kompānijas ar filosofiskām sarunām. Neticami, bet cilvēki toreiz jutās laimīgi arī bez feisbuka, tvitera un netfliksa."
- "Tomēr es nevaru neko vairāk personisku par Reno stāstīt, jo piedod, bet es tevi tik labi nepazīstu un nezinu arī tavus nodomus," samērā tieši par neparasto situāciju pārdomās dalījās Mariss.
- "Es tevi saprotu. Vai tev jāsaglabā manis teiktais noslēpumā?"
- "Protams, advokātam sniegtās informācijas noslēpumam neviens nevar tikt klāt."
Tad arī Marisam Fēlikss izstāstīja par negaidīto vizīti un viņa aizdomām, ka iesaistīts kāds nodokļu administrācijā un, visticamāk, – ar aizmuguri arī pie politiķiem. Mariss apstājās, kā zemē iemiets, jo saprata situācijas nopietnību – tas varētu izvērsties par valstī vienu no skaļākajiem skandāliem. Mariss ierosināja Fēliksam, ka viņi kopā ar Reno trijatā varētu strādāt komandā: Mariss – par juridiskām niansēm, bet Reno – par nodokļiem.
- "Interesants piedāvājums. Padomāšu. Taču pirms tam pastāsti, lūdzu, vēl mazliet par Reno. Mani interesē dziļāk izprast Reno domas, raksturu. Man atlikušas vien dažas dienas, lai izlemtu, vai varu atļauties riskēt ar visu un iet uz priekšu ar plānu cīnīties pret to mafiju vai tomēr pakļauties tai."
- "Labi, es zinu, ka viņš neiebilstu" piekrita Mariss un abi atsāka lēnām iet.
- "Sākšu tad ar to, ka, Latvijai kļūstot neatkarīgai, Reno no pārliecināta ateista pārvērtās par reliģijas atbalstītāju. Kādreiz jautāju - kādēļ viņam šķiet, ka Dievs ir? Viņš atbildēja: "Savādāk nevar būt. Ir pārāk daudz zinātniski neizskaidrojamu lietu. Tāpat tas ir brīnums, ka man - kroplim ir tik brīnišķīga ģimene: skaista un gudra sieva, pieci fantastiski bērni un tik aizraujoša karjera. Paskaties arī uz politisko un vēsturisko procesu kopsakarībām." Šāds apgalvojums šķita pārsteidzošs no tik izglītota un gan fiziski, gan emocionāli daudz cietuša cilvēka mutes.
Reno īpaši neslēpj, ka viņš tic arī Latvijā vēsturiski labi zināmā Eižena Finka pareģojumiem. Vikipēdijā rakstīts, ka Finku sauca arī par latviešu Nostradamusu. Viņa slava pieauga pēc pirmās Latvijas neatkarības ministru prezidenta Zigfrīda Annas Meirovica un valsts prezidenta Jāņa Čakstes nāves apstākļu pareģošanas. Starp citu, Māra Zālīte uzrakstīja libretu un Jānis Lūsēns - mūziku rokoperai „Sfinksa" pēc šī paša Finka biogrāfijas motīviem. Finks daudz ko esot pareģojis arī Reno vecmāmiņai, no kā viss esot piepildījies.
Klasisks viņu ģimenes stāsts bija par kādu večiņu, kas par samaksu Finkam esot vedusi olas. Pa ceļam večiņai esot palicis daudzo olu žēl un pusi viņa atlika pie netālā krūma. Finks pēc sarunas ar šo večiņu esot teicis paldies par olām, bet, ka tās pārējās viņa tāpat nedabūs. Ejot atpakaļ, večiņa tiešām sastapa uz olām saritinājušos čūsku. Reno mēdz atkārtot, ka viens no Finka pareģojumiem esot bijis, ka lielākie draudi nāks no Tuvajiem Austrumiem (kas pat pirms gadiem 30 bija neiedomājami) un ka Krievija sašķelsies daudzās mazās valstiņās ap 2025.gadu.
- "O, es nemaz nezināju, ka muzejā ir bibliotēka," pēkšņi izbrīnīts noteica Fēlikss. Tā izskatījās vairāk kā liela mājas bibliotēka, kur vienā zālē gar visām sienām bija piepildīti grāmatu plaukti, bet zāles centrā bija skaistas koka kāpnes, kas ved uz pie sienām izveidotu otro stāvu.
- "Jā, jau muzeja projektā pirms vairāk kā 100 gadiem arhitekts bija paredzējis bibliotēku. Līdz šim par to maz zināja, jo tā bija pieejama tikai māksliniekiem – to sabiedrībai atvēra tik nesen," zināja pastāstīt Mariss.
- "Runājot par bibliotēku, - slimnīcas bibliotēka saveda Reno kopā ar viņa Aiju, kam toreiz apkārt daudzi izskatīgi vīri spietoja. Taču izrādījās, ka Reno ar nav nekāds lūzeris. Aija tuvākajiem draugiem joprojām nerimst atkārtot, ka pārējie uz Reno fona šķita tādi sekli – tieši tādēļ viņa izvēlējās Reno. Viņi ir saderīgs pāris, kas viens otru balsta un bagātina arī pēc tam, kad bērni jau bija izklīduši dažādās pasaules malās. Tradicionāla ainiņa Reno un Aijas mājā ir, kad Aija vakaros min krustvārdu mīklas, viens otru papildinot ar idejām par iespējamo atminējumu, bet Reno tomēr ņem uz sevi sarežģītākos atminējumus, it sevišķi par vēsturi, mitoloģiju un literatūru.
- "Varbūt tagad mazliet atpūšamies no mākslas un uzejam augšā – caur debešķīgi balto kupolu varam iziet uz jumta terases un pabaudīt svaigu gaisu un skatu no augšas uz pilsētu," ierosināja Fēlikss.
Atverot durvis uz terasi, pavasara saule abus draudzīgi sagaidīja ar saviem siltajiem apskāvieniem, un pēkšņi abiem uz mirkli laiks apstājās, un dzīve likās brīnišķīga. Abi, kā sarunājuši, instinktīvi pastiepa seju pretim saulei un kā veci runči sinhroni nomurrāja: "Mmmm.."
Uz mirkli pabaudījuši skatu uz parku un pareizticīgo katedrāli, Mariss lēnām turpināja.
- "Reno pārdzīvo, ka viņam ne vienmēr bija laiks bērniem, kad viņi bija mazi. Pretstatā sev kā par etalonu viņš mēdz stāstīt par savu tēti. Padomju laikā multeņu bija tikpat maz, kā deficīta preču pārtikas veikalā. Tāpēc multenēm pielīdzināmi svētki Reno bija, kad vakaros tētis uz sienas ar mazo aparātiņu rādīja diapozitīvu filmiņu ar pasakām. Tur katram kadram apakšā bija teksts, bet tētis daudz bagātīgāk izpušķoja katra kadra saturu. Tādā veidā Reno iztēlē Sinbada piedzīvojumi radīja aizraujošas piedzīvojumu vīzijas. Reno tētis daudz arī lasīja bērniem priekšā pasakas. Reno tādēļ jau bērnībā tik interesanti prata stāstīt, ka viņa māsa Anna bieži vakaros prasījusi Reno ko pastāstīt.
Tomēr laimīgākās Reno bērnības dienas esot pavadījis kopā ar ģimeni nelielā vienas mazas istabiņas vasarnīcā Vecāķos pie jūras, ko Reno tētis kā Oktobra rajona jurists spēja izcīnīt uz pāris vasarām. Tur Reno kopā ar brāļiem un māsu vakaros klausījās tēta vai mammas lasītajās pasakās. Vēl Reno tikpat neaizmirstami esot bijuši vecāku organizētie pikniki bērnībā ar atlaišanos uz sedziņas. Tie parasti bija vai nu Torņakalnā, skaitot vilcienu vagonus un sapņojot par pirmo profesiju - vilciena vadītāju vai vēlāk - Vecāķu pludmalē un Ķīšezera krastos.
Šodienas acīm raugoties, jaunajai paaudzei liekas nesaprotami – kādēļ Reno bērnība bija tik pieticīga, ja reiz tēvs strādāja par juristu. Viņi noteikti nespēj iedomāties, ka padomju sistēmā intelektuāls darbs nebija neko augstāk vērtēts par fizisku darbu – visiem bija jābūt vienādiem. Tolaik mēbeļu lakotājs fabrikā nereti pat saņēma vairāk kā jurists, lai gan no mūsdienu skatu punkta pat pieticīgas ģimenes šobrīd dzīvo labāk kā pārticīgās toreiz.
Runājot par Reno vecāku ekonomisko stāvokli, droši vien der pieminēt, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un arī senču zemes atgūšanas ne mazāk apbrīnojams bija Reno vecāku lēmums pārcelties no laba Rīgas dzīvokļa faktiski uz nekurieni, pusgraustu laukos. Vēl tagad baisi atskatīties uz tā laika fotogrāfijām. Viens no lēmumiem, ko vēl joprojām laikam Reno un viņa brāļi un māsa nav tā kārtīgi sapratuši, jo tā bija šoka terapija toreiz mazajiem bērniem. Visticamāk, papildus vecāku bērnības lauku nostalģijai tas bija izmisuma lēmums - vienīgais veids, ko viņi redzēja, kā ar naturālo saimniecību uzturēt lielu ģimeni pēkšņi atnākušajos mežonīgā kapitālisma un vecāku pensijas vecuma apstākļos. Iespējams, viņi domāja arī soli tālāk, nekā Reno un pārējie bērni iedomājās – 70 ha zemes tomēr bija pamatīga vērtība un investīcija bērnu nākotnē. Toreiz Reno mamma izmācījās gadu ilgos lauksaimnieka kursos un abi viņa vecāki kļuva par zemniekiem.
Reno droši vien apzinājās, ka viņa bērniem skolā bija mazliet kauns par viņa izskatu. Viņiem esot bijis kauns par to, ka Reno bija savādāks, par to, ka viņš nekautrējās pateikt savu viedokli. Pat visās skolas sanāksmēs, ja direktore jautāja vai kāds no vecākiem vēlas izteikties, nebija ilgi jāgaida, līdz Reno piecelsies un pateiks visu, ko domā. Ar to viņš, starp citu, ieguva cieņu arī skolotāju vidū, un ar to bērni, savukārt, lepojās. Tas nozīmēja arī pašiem brāļiem un māsai labākas attiecības ar skolotājiem. Ja kāds skolā vai uz ielas kaut ko ļaunu pateica par Reno fizisko izskatu, nekad viņš bērniem neļāva nolaisties līdz viņu līmenim un teikt kaut ko pretī.
Arī par to, ka Reno ģimenes pastarītis Juris ir dzīvs, viņam jāpateicas Reno. Juris mājās aizrijās ar gurķi un visi klātesošie bērni (Aija nebija mājās) samulsa un nespēja neko palīdzēt. Tikmēr Jura seja pamazām mainīja krāsu uz pelēcīgi zilu un acis pamazām vērās ciet. Vien Reno neapjuka un ar spējām kustībām iegrūda pirkstu Jurim dziļi rīklē, izsauca vemšanu un praksē pierādīja savas vispusīgās zināšanas un skaidro saprātu arī maksimāla stresa situācijās.
Reno ir paradums vismaz reizi gadā aizbraukt uz savu iemīļoto senču zemi - Latgali. Viņš vienmēr priecājas par savu lielo ģimeni: "Kā man patīk, ka ir troksnis mājās, kad visi kopā sabraukuši." Mazbērni vienmēr, sadzirdot Reno spēlējam akordeonu, skrien pie viņa dejot; sākumā nedaudz bailīgi, bet pēc tam dejošana pie akordeona izdziedātiem šlāgeriem kļuva par ieradumu. Reno bērni mēdz teikt, ka viņš nav tētis, bet papus, kas ir mazliet vairāk. Reno viņiem esot teicis, ka savu fizisko izskatu uzskata par tādu kā Dieva sodu, tomēr ikdienā nav dzirdējuši viņu par to gaužamies.
Pamati Reno stingrajam mugurkaulam droši vien ielikti jau bērnībā. Vectēvs par pēckara laikiem viņam mācījis: "Lai vai cik mums grūti klātos, lai ko citi arī darītu, mēs sev no sovhoza klēts neņemsim ne grauda, kas nav mūsu." Reno tēvam, savukārt, kāds piedāvājis kļūt par enciklopēdijas redakcijas vadītāju, viņam tik bija jāiestājas komunistu partijā. Bērnībā šis tēva atteikums no tik laba darba un naudas principu dēļ Reno šķita salīdzināms ar kādu komēdiju seriāla Nasha Russia sižetu, kur Krievijas milicis atteicās no kukuļa, bet mājās kopā ar sievu un bērnu grauza tik rupjmaizes garoziņu. Tomēr šobrīd Reno tēvu ļoti labi saprata un liktos aplami, ja tēvs toreiz būtu lēmis par labu komunistu partijai. Šie principi tagad palīdz Reno skaidrāk saredzēt savas robežas, ko viņš nevēlas pārkāpt un vērtības, ko viņš vēlas ievērot, un cik svarīgi tas galu galā izrādās."
"Mjā, iespaidīgi.Paldies, Mariss. Laikam bez komentāriem no manas puses šoreiz," tik domīgi noteicaFēlikss, sirsnīgi paspieda roku Marisam, kas vēl palika uz muzeja terases kādubrīdi pabaudīt sauli.