- "Kungs, tagad paklausies uzmanīgi. Neiedomājies, ka Tavi sakari un liela uzņēmuma vadītāja amats te ko palīdzēs. Mums ir tāda aizmugure, nu, Tu zini.."
Latvijā labi zināmais un cienītais uzņēmējs Fēlikss Blūms sēdēja pie sava Rīgas biroja darbagalda un, apstulbis no negaidītās ielaušanās, novēroja notikušo, kā zemē iemiets. Viņš zināja...
- "Ja vēlies gūt peļņu no tikko uzvarētā valsts iepirkuma, tad pieraksti šo konta numuru. Tas pieder Panamas ofšoram Jacob Trade – Tev te būs jāsamaksā savs tā teikt, nodoklis. Vēlāk atsūtīšu – cik.."
Fēliksa pirksti sažņaudzās dūrē arvien ciešāk ar katru negaidītās vizītes minūti. Taču Fēlikss, neskatoties uz saviem ievērojamiem gabarītiem, zināja, ka viņa rokas ir sasietas, jo nelūgto viesu aizmugure tiešām bija iespaidīga – gan policijā, gan nodokļu administrācijā, gan pie politiķiem. Fēliksam parasti pēc necenzētiem lamu vārdiem tālu kabatā nav jālien, bet šoreiz viņš bija mēms no negaidīto viesu nekaunības. Tādēļ labāk laikam būtu atstāt viņu prasīto summu norādītajā ofšorā, nekā zaudēt gadiem loloto tikko uzvarēto valsts pasūtījumu.
- "Es saprotu", padevīgi atbildēja Fēlikss. "Un es zinu par Jūsu aizmuguri. Taču kur ir garantijas?"
- "Tici man, līguma nebūs, ja līdz tam ofšorā neieripos mūsu prasītais. Tev ir desmit dienas pārdomām."
Fēlikss nezināja to draņķi, kas tikko bija ielauzies birojā, tomēr viņš šādus spēles noteikumus bija dzirdējis no citiem biznesmeņiem, kas strādāja ar valsts pasūtījumiem. Ziņa, ka varētu būt gaidāma nepatīkama vizīte, atnāca arī no anonīma sūtītāja pāris dienas pirms šīs vizītes - uz e-pastu:
No: Help911
Kam: Fēlikss Blūms
Par: Formalitātes
Labdien, Fēliks!
No sirds apsveicu ar uzvaru valsts iepirkumā. Nu vienīgi jānokārto dažas formalitātes. Līguma parakstīšanai būtu nepieciešams satikties un pārrunāt iespējas nedaudz dalīties Jūsu laimē.
Ar cieņu
KG
Fēlikss toreiz, neko daudz nedomājot, nospieda pogu atbildēt un nosūtīja īsu ziņu:
No: Fēlikss Blūms
Kam: Help911
Par: re. Formalitātes
Ej ellē!
Fēlikss tās dienas vakarāvēl ilgi nevarēja aizmigt. Domas, kas nesakarīgi maisījās pa galvu, uzdevakaudzi visādu jautājumu, uz kuriem nebija atbilžu: "Kas tie bija par džekiem? Ziņotpolicijai? Viņi saka, ka policija ir viņiem kabatā. Desmit dienas – varbūttomēr samaksāt?"