Back to you /LV/ 2. daļa ✔️

2.

   Pagājusi garām diezgan paprāvai strūklakai, varēju secināt, ka mans tētis diezgan daudz nopelna, ja jau varēja atļauties šādu māju. Mājā, kurā es dzīvoju ar Taileru, mēs par viņu maksājām uz pusēm. Nezinu kur Tailers dabon naudu ikreiz, kad ir jāmaksā par to, bet vienu brīdi viņš ieminējās par kaut kādu mantojumu.

   Viss šis dārza iekārtojums likās gluži kā lielā pasaku pilī. Skaisti iekopti dārziņi ar skaistām puķēm un krūmiem. Mīlīgs akmensdārzs. Nudien, kam tētim tas viss ir vajadzīgs? Vai viņam vienkārši patīk dzīvot greznībā?

   Pievarēju septiņus, augstus pakāpienus, kuri, šķiet, bija gatavoti no marmora. Tieši pretī man bija lielas tumšas durvis. Pēc skata tās likās nedaudz baisas. Visa šī māja bija balta, bet šīs durvis...
Pašlaik es atrados zem jumtiņa, ēnā. Te bija iebūvēta neliela terase. Vienā terases pusē bija neliels krēsliņš, kurš no mana skatapunkta likās ļoti mīksts.

   Skatījos uz mazu podziņu, kas bija uz durvīm. Cik noprotu, tas ir zvans. Mani pirksti nonāca uz tās ātrāk, nekā es pati biju cerējusi. Piezvanīju otro reizi, jo pirmajā reizē neviens nenāca. Pēkšņi es sadzirdēju skaļu balsi, kas teica "nāku!". Mana sirds sāka sisties ātrāk, es sapratu, ka man būs jārunā. Man būs jāiestāsta pilnīgam svešiniekam par to, ka esmu Dereka Dveina meita, meita par kuru viņš bija noklusējis veselu gadu! Vismaz tā es sapratu no savas jauniegūtās paziņas, draudzenes Lorēnas.

   Durvis pavērās un manā priekšā stāvēja kāda sieviete. Es viņai dotu kādus četrdesmit septiņus gadus, varbūt vairāk. Viņas mati kvēloja tā, it kā sieviete būtu tik tikko izkāpusi no uguns liesmām. Visu seju viņai rotāja vasaras raibumi. Ja man būtu vasaras raibumi, es nezinu ko darītu. Man tie riebās. Izskatījās, ka sieviete šeit strādā. Tā bija tērpusies formas tērpā.

- Am... Sveiki, mans vārds ir Heizela Dveina un... Dereks Dveins ir mans tētis, - es teicu, pārliecināti, ieskatījusies acīs sievietei. Tās bija zaļas, gluži kā mežonīgi meži. Sākumā viņa nesaprašanā skatījās uz mani, nopētīja no galvas līdz kājām, taču tad laikam saprata manus vārdus.

- Dīvaini. Dereka kungs nekad nav teicis par kaut kādu meitu, - viņa teica, pieminot faktu, ka vēljoprojām stāvēja tieši starp ieeju. Viņa mani vēljoprojām nebija ielaidusi iekšā.

- Kā arī man ir brālis. Vai ielaidīsi mani beidzot iekšā vai arī es te stāvēšu visu atlikušo dienu? - es skarbi jautāju, zaudējusi savaldību. Man kaitināja, ka katrs otrais garāmgājējs " bāza" man sejā faktu, ka tētis nevienam nav stāstījis par mani. Dieva Dēļ, viņš bēga no pagātnes, tāpat kā to tagad daru es. Tas arī izskaidro to, kāpēc viņš nevienam par mani nestāstīja.

- Ak, jā, piedodiet, jaunkundz, - sieviete nokaunējusies pateica un palaida mani iekšā. Ienākusi mājā, man aizrāvās elpa. Šeit viss bija tik spožs un smaržoja pēc tīrīšanas līdzekļa. Sienas, tā pat kā māja bija balta. Tieši pie ieejas, izejas durvīm katrā pusē bija plauktiņi, kas arī bija baltā krāsā. Tieši man pretī vērās lielas kāpnes. Tās bija tumši brūnā krāsā. Nodomāju, ka kāpņu galā ir otrais stāvs, taču tur es labāk neiešu. Nevēlējos sievietei parādīt sevi no sliktākās puses. Pateicu viņai, ka došos izpētīt māju, sieviete piekrītoši pakratīja galvu, vēljoprojām stulbi lūrot uz mani. Gāju kāpnēm garām, dziļāk iekšā mājā. Vienai sienai bija piestiprināts spogulis, kurš laistījās no tā, cik tīrs tas bija. Tieši blakus spogulim bija ieeja uz ēdamzāli. Laikam tā viņu sauc. Iemetu acu tajā. Tur bija liels ovāls galds, ap to bija salikti krēsli. Protams, katrā istabas stūrī bija pa kādam augam. Tieši pretī ēdamzālei bija ieeja uz citu istabu. Ienācu tur iekšā, tur bija dzīvojamā istaba. Istabā bija ne tikai dīvāns un televizors, kurā varēja spēlēt video spēles un skatīties filmas, kā bija manā vecajā mājā. Dziļāk istabā bija novietots biljarda galds un neliela bāra lete. Protams, neizpalika augi, kuri izzaļoja šo telpu. Pametu istabu, kura līdz šim man patika visvairāk un gāju tālāk. Nepamanīju, ka blakus ēdamzālei bija arī virtuve, bet es tajā negribēju iet iekšā. Man interesēja, kas atradās tālāk. Varēja sadzirdēt ūdens šalkoņu. Vēl viena strūklaka? Gāju tālāk un nosodīju manu domāšanu. Tur atradās mazas kāpnītes uz iekšpagalmu. Nokāpu pa tām lejā. Tur bija burbuļvanna, kura nebija ieslēgta, bet es zināju, ka tā ir burbuļvanna. Tālāk atradās liels baseins. Vislielākais baseins, kuru biju redzējusi. Gāju tam apkārt. Ar katru manu nākamo soli varēju secināt, cik liela ir šī māja. Vienā baseina malā bija iestādīta palma un tai apkārt violetas puķes, kam diemžēl nezināju nosaukumu. Redzēju arī trīs sauļošanās krēslus, kuri tāpat kā māja bija saskaņotā baltā krāsā ar ziliem spilveniem virsū.

   Nebeigusi apbrīnot mājas burvību, iegāju iekšā tajā, kur mani sagaidīja tā pati sieviete, kas mani sagaidīja pie durvīm.

- Piedod, tā neveikli sanāca. Es nestādījos priekšā. Esmu Sūzija, šīs mājas istabene. Gatavoju ēst, tīru māju, nu, tu esi liela meitene, saprati, - viņa teica, pasniegdama man roku. Satvēru to un mēs sarokojāmies.

- Viss kārtībā. Vienkārši tas viss, kas ar mani notiek pēdējā laikā... Es tagad dzīvošu te, - es viņai stāstīju, kā ir.

- Vai, kāpēc tu atbrauci uz šejieni. Vai tam bija kaut kāds iemesls? Nāc, pastāsti! Es esmu ļoti uzticama persona, - Sūzija teica, ievilkdama mani iekšā kādā istabā. To es nebiju pamanījusi. Tajā bija viena gulta, drēbju skapis, dīvāns kā arī rakstāmgalds. Saskatīju vēl vienas durvis, tā laikam bija vannas istaba. Istabai bija liels logs. Ienākusi tur iekšā, Sūzija paskaidroja, ka tā ir viņas istaba. Apsēdos uz dīvāna un pēc neilga brīža man piebiedrojās arī Sūzija. Zināju, ka nav pats gudrākais lēmums izstāstīt par manu tā saucamo mīlas dzīvi kādam, kuru tikko biju satikusi, taču Sūzija izskatījās diezgan uzticama persona. Par to es esmu ļoti priecīga, jo pasaulē tādu nav daudz.

- Nu... Man bija puisis. Es viņu ļoti mīlēju, viņš laikam jau, ka arī. Bet tad es viņu pieķēru ar kādu citu, - es skumji stāstīju, atcerēdamās visu to, kas notika ar Meisonu. Sūzija saspieda manu roku, pamanījusi skumjas, kas manī sakāpa.

- Lai gan viņš bija piedzēries, viņš pat neatcerās to, ko izdarīja, es viņam nespēju piedot. Tieši tā dēļ es atbraucu, lai sāktu dzīvot Mesā, - turpināju. Kādu brīdi istabā valdīja stindzinošs klusums. Sūzija to pārtrauca.

- Varbūt ja tu tiešām viņu mīli, tu vari piedot? - viņa klusi vaicāja. Ļoti respektēju to, ka Sūzija cenšas man palīdzēt, taču es nezinu vai jebkad vēl starp mani un Meisonu būs kaut kas, kas bija agrāk.

- Es viņu nemīlu! Nekad! - iesaucos tik skaļi, ka Sūzijai nācās aizspiest ausis.

- Nekad nesaki nekad, - Sūzija teica, taču es jau biju izgājusi ārā no viņas istabas.