Back to you /LV/ 2. daļa ✔️

9.

   Aizcirtu istabas durvis. Nu man galīgi bija pazudusi vēlme ēst cepumus vai skatīties seriālus. Es tak satiku to idiotu! Pēc gada es tomēr viņu satiku. Es varēju nolikt to cepumu bļodu uz zemes un maukt viņam pa seju, vai darīt jebko, bet es vienkārši sastingu!

   Dzirdēju kādu ienākam manā istabā.

- Tailer, atstāj mani vienu... Ā... Tas esi tu, - teicu, ieraudzījusi Meisonu ienākam istabā. Viņš apsēdās uz gultas malas, žēli skatīdamies uz mani. Nenoliegšu, viņš izskatījās perfekti, kā vienmēr. Salīdzinot ar mani, kurai mugurā bija pelēks hudijs un šorti, kurus vispār nevarēja redzēt.

- Ko tev vajag? - es centos izlikties asa, bet mana balss atmaiga. Sapratu, ka es vēl stāvu kājās, tāpēc apsēdos gultā, pēc iespējas tālāk no Meisona. Istabā atradās arī atpūtas krēsls, bet es, protams, biju pārāk stulba, lai apsēstos tur.

- Kā jau teicu, mums vajag parunāt, - viņš teica.

- Man ar tevi nav par ko runāt. Ej prom, - dusmīgi paglūnēju uz viņa pusi un tik pat dusmīgi teicu. Taču viņš negāja prom. Protams. Tas tak ir Meisons Šmits.

- Ir. Un kā vēl ir. Tev jāzin dažas lietas..., -

- Man ir jāzin? Atvaino, es jau zinu pietiekami daudz. Ko tu vēl teiksi? Par saviem piedzīvojumiem ar Džoselīnu? - es piecēlos kājās un gāju prom. Ja viņš neies, tad prom iešu es. Pat nepaspēju iziet ārā, kad Meisons sāka runāt.

- Arī par Džoselīnu tev šis tas ir jāzin. Tā... Tā nebija viņas vaina, -

- Ko tu ar to domā, tā nebija viņas vaina? Tā bija jūsu abu vaina! Un tu...tev pat nav ne jausmas cik ļoti es par šo pārdzīvoju. Gandrīz katru nakti es nevarēju aizmigt, bļāviens, par tevi bija tik grūti pārstāt domāt! Un... Ej ārā! Es negribu tevi redzēt. Mēs izšķīrāmies pirms gada un es pazaudēju savas cerības vēlreiz iemīlēties. Vienīgais puisis, kuru jebkad es biju mīlējusi biji tu, bet tu... Vienkārši ej prom! , - es kliedzu uz puisi. Par brīnumu, Meisons atvēra istabas durvis. Viņš grasījās iet ārā, bet tad atkal kaut ko pateica.

- Tavai zināšanai, Heizela... Es tevi neesmu pārstājis mīlēt, - puisis nočukstēja un prom bija. Es lēni aizvēru durvis, it kā apdomādama viņa vārdus. Viņš noteikti melo. Viņš melo vienmēr. Un es uzķēros uz tiem meliem. Patiesībā viņš mani nemaz nemīl. Stulbenis.

***

- Kāpēc jūs neizrunājāties? Tev vajadzēja to visu... dzirdēt! - Madija iesaucās uzreiz, kad biju pastāstījusi visu šo sviestu.

- Es viņu ienīstu. Pēc tā ko viņš izdarīja, es to kretīnu ienīstu! Ienīstu, ienīstu, ienīstu! - es dusmīgi situ spilvenu pret sienu.

- Bet ir kaut kas tāds, ko tev vajadzētu
dzirdēt no Meisona paša, - Madija teica un palika nopietna. Vai tā ir tā lieta, kuru viņa man nestāstīja? Vai arī viņa man melo? Pie Velna, kāpēc visi man melo?!

- Madij...man jau bija nojausma, ka tu kaut ko slēp. Tā kā sper tik vaļā, - es saku, un sakrustoju rokas un krūtīm. Kādu brīdi Madija klusēja. Viņa spēlējās ar segas stūri, domādama, ka tad viņai nebūs nekas jāsaka.

- Nu... Nē. Es neko neteikšu. Tev jādzird tas no paša Meisona. Vai arī pajautā Džoselīnai. Bet jebkurā gadījumā turies no Vanesas pēc iespējas tālāk, - meitene nobēra savu sakāmo kā pupas. Sākumā es nesapratu neko no tā, ko viņa pateica. Bet tad manā prātāz iededzās spuldzīte, es sapratu, ko viņa teica.

- Meisonam un Džoselīnai ir bērns? - es pārsteigti iekliedzos. Madija saķēra galvu un sāka smieties.

- Nē, taču. Bet es saku, izrunājaties. Meisons ir tava episkā mīla - to nevarēs aizstāt neviens! - viņa teica, atdarinot meitenes mīļāko varoni Caroline Forbes no The Vampire Diaries. Jā, mēs esam tik ļoti apsēstas ar to seriālu, ka atdarinam varoņus.

- Es... Es nespēju ar viņu runāt! Katru reizi, kad jūtu viņu sev tuvumā, es kļūstu vai traka! Un... Nē. Nekas, - es noteicu, ieskatījusies acīs realitātei. Realitātei, kas mani nomocīja.

- Nu, uzzinot šādus tādus faktiņus jūs atkal būsiet kopā, tici man, - Madija centās mani uzmundrināt, bet es paliku sapīkusi kā pūce.

- Es pat nezinu vai gribu viņu, - nomurmināju, taču Madija atkal pārprata.

- Skaidra lieta, ka gribi. Citādi tu jau sen viņu būtu pasūtījusi pie velna! - Madija teica, pakustinot uzacis. Man vairs nebija spēka "strīdēties" Madijai pretī par šo tēmu. Lai ko es teiktu, viņa tāpat teiks vienu un to pašu.

- Vispār, metam mieru šai sarunai... Es gribu aiziet uz klubu, - es noteicu, atstājusi draudzeni vēl pārsteigtāku.

- Mūs neielaidīs iekšā! Mums vēl nav astoņpadsmit, atceries? Nu... Tev nav, man ir, haa! - viņa saka, triumfējoši noplivinot matus.

- Easy, peasy. Mēs vienkārši neiesim garām apsargam. Iesim iekšā pa sētas durvīm, -

- Heizela, kas tev kaiš? Parasti es tevi ar mokām aizvelku līdz kādai ballītei... Nu tas ir pēdējā laikā. Bet tagad tu pati pieprasies! - meitene vēljoprojām bija nesaprašanā.

- Pēdējais laiks sākt izbaudīt dzīvi! - es vienkārši atbildēju.

   Es piegāju pie sava skapja un atvēru to vaļā. Man nebija nekā tāda, ko varētu vilkt uz klubu. Izņemot tā seksīgā kleita, kuru nezināmu iemeslu dēļ vēl nebiju izmetusi ārā.

- Atļauj paskatīties man, - Madija teica un pastūma mani malā. Viņa brīdi vēroja plauktus. Pēc kāda laika meitene izņēma ārā melnu krekliņu jz lencītēm. Viņa nolika to uz galda un paņēma šķēres. Mani šokēja tas, ko Madija izdarīja ar kreklu. Ar šķērēm viņa nogrieza kreklu tik tālu, lai tas atsegtu vēderu.

- Tu vilksi šo, - viņa teica un pameta man nu jau sagraizīto apģērba gabalu.

- Madij, ko tu izdarīji! Tas... Tas ir pa galam! -

- Un šīs saplēstās džinsas. Un... Jā! Šos zābaciņus! - Madija pilnībā bija okupējusi manu gardrobi. Drēbes kuras es it kā vilkšu, meitene nometa uz gultas. Pēc laika Madija to ko viņa izdarīja ar manu kreklu, to pašu izdarīja ar citu kreklu, kurš bija tieši tāds pats. Viņa izņēma melnas bikses un tādus pašus zābakus. Biju pārliecināta, ka pēc kluba apmeklējuma, draudzene visas šīs drēbes savāks sev. Madijai bija paradums "aizņemties" no manis drēbes, kuras viņa tā arī neatdeva atpakaļ.

- Un kas ir šis? Tev viņu vajag? - Madija atkal bija piegājusi pie skapja un izvilkusi no tā to sasodīto Meisona džeperi. Nobolīju acis.

- To man atdeva Meisons. Un jā, man vajag viņu, - es izrāvu džemperi ārā no meitenes rokām.

- Tad tomēr viņš tev rūp! - meitene iesaucās.

- Nē! Vairs neatgādini par šo. Saprati? - es nikni atgādināju Madijai. Viņa pacēla rokas, it kā būtu arestēta.

- Heizela un Meisons zarā šūpojas. Viens ar otru bučojas! - viņa sāka dziedāt kaut kādu stulbu dziesmu. Aiz kauna saķēru galvu. Madij, tu esi neciešama.

- Madij, tu uzvedies kā mazs divpadsmit gadīgs bērns! - es noburkšķēju.

Man nav izskaidrojuma, kaapec pedeja laikā daļas publicēju tik bieži... Varbūt manai fantāzijai gribās izpausties 😂🤪💞.