Hypersomnia

I

Mans modinātājs nozvanīja, kas nozīmēja, ka ir pienācis laiks celties un taisīties uz skolu.

Šoreiz, kaut kas bija ne tā kā vajag. Es piecēlos no miega, bet gar acīm vēl vāji vīdēja man nepazīstama jaunieša siluets un ausīs dunēja viņa balss.

Vai tu vēl atgriezīsies?

Es noskurinos.

Dīvaini... ļoti dīvaini.

Taisoties uz skolu mani nepamet jocīga sajūta.

Mans telfons iezvanās un es noraustos, tad paceļu klausuli.

-Mēs tevi vēl ilgi gaidīsim, princese?- spalgā palsī iejautājās viena no manām draudzenēm- Nora.

-Es jau tūlīt. Jūs jau klāt?- otrpus klausulei saklausīju Irēnu, kura bubināja par manu čammāšanos.

-Jā! Velcies!- smejoties, iebļāva klausulē Nora.

Es ātri uzvilku savu džinsa jaku un kedas. Šodien īpaši necentos apģērba piemeklēšanā, manas domas bija kaut kur citur, tāpēc vienkārši uzvilku brīvas, gaiši zilas džinsas un baltu oversize kreklu. Pēdējā laikā par matiem arī īpaši nerūpējos, uztaisīju parastu, augstu copi un miers.

Es izskrēju no savas mājas, Noras mašīna jau gaidīja pagalmā. Viņa pastiepa savu roku un paplikšķinaja ar pirkstu pa to, liekot saprast, ka laiks iet, bet es esmu pārāk lēna.

Es atvēru aizmugurējās durvis un ielecu iekšā. Tajā brīdī es atcerējos, ka pavisam aizmirsu paprasīt Olgai, pavārei, kura strādā manā mājā, brokastis mums trijām.

-Piedodiet, bet šodien bez kafijas. Esmu nedaudz apjukusi, šorīt nevaru savākties, tāpēc aizmirsu Olgai paprasīt, lai uztaisa mums tās,- es paberzēju deniņus.

Irēna un Nora satraukti saskatījās.

-Vai viss kārtībā, Irma?-Nora paprasīja. Par Irmu mani sauca tikai tuvi cilvēki, bet mans pilnais vārds ir Irmgarde.

-Vienkārši sapnis...- es noriju siekalas, sarāvu uzacis un paskatījos uz savām rokām,- Ļoti dīvains sapnis...

-Kamēr brauksim uz skolu, stāsti, kas tas par sapni, kurš uzdrīkstas aizņemt tavas domas!-Nora iedarbināja mašīnu un tajā brīdī es sapratu, ka neatceros ne kas tas bija par sapni, ne arī ar ko tas bija saistīts.

-Es... neatceros, kas bija manā sapnī.

Nora nopētija mani aizmugurējā skata spogulī un mēs izbraucām no mana pagalma.

Es dzīvoju lielā mājā, dažreiz tā šķiet pārlieku liela, Irēna un Nora, kad paliek pie manis pa nakti, saka, ka tā nav māja, bet gan pils.

Vecāki bieži nav mājās, bet mums ir istabene, kas ir arī mūsu pavāre- Olga, kura vienmēr ir gatava pabarot jebkuru ar ko vien viņš vēlas.

Man ir ļoti labas attiecības ar vecākiem, bet man viņu trūkst. Viņi tik daudz strādā un tik maz ir kopā ar mani. Mēs mēdzam neredzēties vairākas dienas, jo vecāki brauc komandējumos vai arī māja ir pārāk liela un mūsu ceļi elementāri savā starpā nekrustojas.

Šobrīd mēs ar meitenēm braucām uz skolu, pa labi un pa kreisi bija priežu meži. Šorīt tie izskatījās vēl noslēpumaināk nekā parasti. Tādi tumši, noslēpumaini un savādi vilinoši.

☆☆☆

Kad Noras mašīna jau atradās skolas stāvvietā, pie tās tuvojās mans puisis. Skolā šķiet viņu pazīst visi un man vajadzēja diezgan papūlēties, lai pievērstu viņa uzmanību sev, bet man tas izdevās un nu jau četrus mēnešus šis garais, tumšmatainais puisis ar zaļajām acīm ir kopā ar mani.

Es izkāpu āra no mašīnas, skrēju viņam pretī un ar izplestām rokām ieskrēju viņa apskāvienā.

-Čau, mazā!

Es viņu noskūpstīju, bet sajutu kaut kādu piegaršu. Pavirzījos nostāk, lai varētu ieskatīties viņa acīs. Tās bija stiklainas.

-Paul! Tu dzēri? Atkal? Tagad ir tikai rīts un pie tam vēl skolas diena...- es biju pārskaitusies.

-Tikai nedaudz. Nu mazā... beidz!- viņš pārlika roku man pāri pleciem, bet es to nopurināju.

-Perfekti!- es pagriezos un dusmīgi devos skolas virzienā.