Tēja 50 nokrāsās

13. nodaļa

"Vai viņa jau bija atnākusi?" viņš uzrunāja baltā ģērbto sievieti aiz letes.

"Jā," farmaceite apstiprināja. "Pirms nedēļas."

Vīrietis pamāja un pievērsās stiklotajai vitrīnai. Augšējos trīs plauktus piepildīja pazīstamas paciņas. "Vēja Tēju" zīmolam bija atsevišķa produktu līnija, kas tika pozicionēta kā ārstniecisks līdzeklis un uztura bagātinātājs. Tās varēja pārdot aptiekās, un, ja aptieķnieces bija pareizi apmācītas un uzticamas, nesa stabilus ienākumus.

Atšķirībā no populārās līnijas. Vīrietis saviebās. Par spīti nosaukumam, otras produktu grupas panākumi bija pārāk nestabili. Tie reizēm kā vilnis pacēlās vairākstāvu mājas augstumā, lai pēc mēneša nokristu nebūtībā. Tas bija neprognozējami, un vienīgais, kas to varēja kaut cik kontrolēt, bija iespaidīgs mārketinga budžets.

Un nevis tie pekstiņi, ar ko nodarbojās viņa dēls.

"Tu ieteici to, par ko mēs vienojāmies?" vīrietis lietišķi noprasīja, nepaceldams skatu no vitrīnas. Apakšējā plauktā drūzmējās konkurenta tējas paciņas. Tam nebija nekāda sakara ar patreizējo sarunu, tikai nepatīkams fakts.

"Protams," farmaceite kaismīgi piekrita. "Viņa ir viegli pārliecināma meitene."

Armandam bija pilnīgi vienalga, cik viegli ietekmējama bija barista. Viņš bija noskatījis viņu kā efektīvāko posmu, lai tiktu galā ar uzņēmuma un ģimenes problēmu. Aptieķniece bija tikai rīks, kas izmaksāja krietni mazāk nekā mēneša budžets sociālo tīklu reklāmām. Tas bija vienreizējs maksājums. Tagad atlika saņemt rezultātus.

"Lieliski," Armands norūca un paglūnēja uz sievieti baltajā virssvārcī. Viņas vecišķā frizūra un glaimīgās acis noteikti viesa uzticību tādās kā Anastasija Kudraceva. Iztapība bija tikums, ja runa bija par teicami izpildāmu darbu. Par to viņa bija nopelnījusi solīto.

Armands izvilka no žaketes iekškabatas dārga papīra aploksni un izslidināja to cauri nelielajam lodziņam letes stikla sienā. Farmaceite to saķēra un steigšus paslēpa aiz letes.

"Un izvāciet tos!" izejot no aptiekas, Armands pavēlēja, norādot uz iepriekš pētītās vitrīnas apakšējo plauktu. Konkurentu zāļu kušķi viņa biznesu neuzlaboja.

***

Diena bija silta. Armands Vējš lēnā solī devās līdz gājēju pārejai, izlikdamies par parastu mietpilsoni. Viņa uzvalks gan uzmanīgam vērotājam nešķistu gluži vidusmēra makam atbilstošs, bet uz tik lieliem kompromisiem Armands nebija gatavs iziet. Viņš bija biznesa haizivs, johaidī! Un tagad viņš bija izgājis medībās.

Noskatījis soliņu pretī tējnīcai, Armands izvilka avīzi. Absolūti novecojis un neparocīgs aksesuārs, bet lielisks aizsegs novērošanai uzdevumā, kur viņš nevienam citam līdz galam neuzticējās. Jebkurš padotais locītos viņa pavēles priekšā un ziņotu to, ko uzskatīja par pareizu. Armandam vajadzēja patiesību. Faktus. Rīcību. Tieši tāpēc viņš te sēdēja pats un nelielajam uzdevumam bija noskatījis Anastasiju.

Viņa strādāja perfektā pozīcijā. Armands bija pārliecināts, ka spētu savu panākt arī tad, ja meiteni nebūtu uzdevies uzpirkt, tomēr viņš nespēja palaist garām tādu izdevību. Anastasijas un Kristapa vēsture bija fantastisks lauciņš, kurā iesēt, izaudzēt un izkopt to naida dēstu, kas garantētu simtprocentīgu uzdevuma izpildi. Armands bija darījumu cilvēks. Ja viņš riskēja, tad vienmēr parūpējās, lai zaudējumi būtu minimāli. Kā tagad.

Izpletis avīzi sev priekšā, Armands neuzkrītoši vēroja tējnīcu. Lai arī iekšā bija tumšāks nekā saulainajā parkā, tomēr viņa mērķis sēdēja pietiekami tuvu logam.

Aina Sīle. Parasta pelēkā pele, kam jau autiņos bija ierakstīts, ka viņa būs pabira īstās dzīves zobratu priekšā. Viņa nebija svarīga un reizē bija. Ko Kristaps bija viņā ieraudzījis? Armands saviebās no domas vien. Ja tā būtu dēla draudzene, viņš noteikti jau būtu uzstādījis ultimātu. Tomēr tā bija kārtējā verdzene.

Vērojot jauniešu lakstošanos, Armands šķetināja dēla domu gājienu. Jau atkal nācās atzīt, ka tas nebija gluži aplams. Bizness darbojās. Tomēr tas bija balstīts uz pārāk lielu risku. Šīs jaunkundzes, ko viņa dēliņš savaņģoja darbam, lai arī neprasīja finansiālus ieguldījumus, pēdējā laikā bija kļuvušas neprognozējamas. Gribu to un gribu šito! Negribu strādāt tur un nedarīšu to! Slinkās padauzas! Ja katrā sezonā bija jāmeklē jauna, tas nebija ilgtspējīga biznesa labākais modelis. Pat ja dēlam patika izklaide, Armandam bija jādomā par ko citu.

Viņš pats bija izmēģinājis šādu ceļu. Kristaps bija tā auglis. Tikai pēc vairāku gadu kopdzīves Armands bija apjautis, ar ko bija sapinies. Kristapa māte bija tāda pati lokāma sieviete. Savā jaunības bravūrībā savaldzinājis, tikai ar laiku Armands bija apjautis, ka arī citiem bija tādas pašas iespējas viņa sievu palocīt zem sevis. Pieķerot lauleni ar svešu peni starp kājām, Armands bija apjautis, ka jau agrākās aizdomas bija daudz pamatotākas, nekā toreiz viņš bija atļāvis sev ticēt. Viņš dusmās bija iztriecis svešo jākli no toreiz glaunās, paša apmaksātās Toyotas pakaļējā sēdekļa. Kamēr svešinieks bez biksēm bija meklējis iespēju ātri nozust no apkārtējo acīm, Armands pats bija paņēmis priekšā savu sievu. Aiz dusmām. Lai pierādītu, ka viņš nebija nekāds ņerga. Viņam pienācās!

Pēc tam viņš no mašīnas izsvieda arī savu sievu un nākamajā dienā iesniedza laulības šķiršanas pieteikumu. Neskatoties uz viņas lūgumiem un solījumiem, viņš iesniegumam pievienoja arī dokumentus, lai panāktu abu pirmdzimtā pilnu aizbildniecību. Tiesa lēma par labu Armandam, un viss, ko viņš no bijušās sievas saņēma, bija vēstule pēc gada. Tajā bija sauss paziņojums par bērnu, kura dzimšanas apliecībā tēva ailīte bija atstāta tukša. Bijusī laulene bija mēģinājusi viņu sāpināt, piebildē pierakstot, ka meitai bija tāda pati dzimumzīme uz augšstilba kā viņai pašai. Armands kādreiz to bija mīlējis. Tā bija rozīnīte, kas viņu tracināja un saistīja. Tagad tas bija tikai fakts. Uz vēstuli viņš neatbildēja.

Tagad Armands bija apņēmības pilns izmācīt savu dēlu, lai tas nepieļautu līdzīgas kļūdas..

Viņš vēroja visai pazīstamo ainu. Vārdi, skūpsti, pakļaušanās. Ja viens no aktieriem nebūtu viņa dēls, Armands šo izrādi izbaudītu ar zobgalīgu vieglumu. Sak, jaunieši meņģējas. Kuram veselīgam jaunam vīrietim gan negribētos iebāzt savu mantiņu tik padevīgā caurumiņā! Viegls smīns savilka Armanda lūpas. Viņš sajuta iekarojuma saldmi.

Vēl saldāks šķita turpinājums.

Drīz vien tējnīcas durvis pavērās. Pa tām iznāca puķainā kleitā ģērbta sārtvaidze, nesdama rokā papīra krūzīti ar tējnīcas logo. Kristaps viņu vēroja no sēdvietas pie loga. Protams, neskries taču pakaļ! Armands pavīpsnāja.

Aina Sīle neveikli aizvēra tējnīcas durvis un atskatījās uz Kristapu, bet tikpat ātri novērsās un steidzās uz gājēju pāreju. Cik paredzami! Drostaliņa droši vien bija apvārdota un savaldzināta līdz pēdējam. Nevienam no jauniešiem nebija ne jausmas par tējas krūzītes saturu. Tas uzsita Armandā triumfa gaviles. Viss vēl nebija beidzies, tomēr pēc prognozēm viņš lēsa teju simts procentus.

Meitene šķērsoja ielu un turpināja ceļu pa parku Armanda virzienā. Viņas soļi bija sasteigti un nervozi. Protams, kā gan savādāk! Viņa taču tikko bija izbaudījusi Vēju jaunāko! Aiz pragmātiskās biznesa ārienes Armandā uzplaiksnīja lepnums par savu dēlu.

Aina pasniedzās pēc somiņas. Droši vien lai atrastu e-talonu. Kristaps noteikti būtu vedis viņu mājās ar savu Vespu, bet gan jau pati bija turējusies pretī. Muļķe!

Meitenei sniedzoties pēc somiņas aizdares, pacēlās kleitas apakšmala, ko nejauša vēja plūsma pasita vēl augstāk.

Zem puķainā auduma Armanda acīm pavērās augšstilbs ar agrāk tik daudzreiz redzētu dzimumzīmi. Viņu skatieni sastapās, meitene nosarka, un Armandā kaut kas pamira.

Aina Sīle bija Kristapa māsa.

Bet kur viņa bija dabūjusi tik jēlu uzvārdu?