Tēja 50 nokrāsās

13. nodaļa

Jauna sērija, Anastasija nodomāja, vērodama nākamo tējas namiņa viesi.

Viņš vienmēr te nāca. Ar vai bez pavadones. Vai pareizāk būtu teikt — upures? Anastasija ienīda dienas, kad viņš durvis pavēra kādai citai.

Viņš bija tērpies savā klasiski apoloniskajā hipstera stilā. Slim-fit krekls glāstīja viņa augumu, veste to reizē slēpa un atklāja. Smalkais tauriņš pie balsenes viegli notrīsēja no viņa maigajiem vārdiem. Viņa profils pret tējnīcas gaišajiem logiem šķita kā akmenī cirsts un tai pat laikā tik juteklisks. Tas lika notrīsēt Anastasijas ceļgaliem. Viņa to ienīda.

Anastasijas pārdomas iztraucēja pasūtījums. Tik paredzams! Viņš vienmēr pasūtīja tieši to tēju. Ana līdz šim nebija atklājusi tās noslēpumu. Viņa zināja, ka tāds bija - ka tēja bija kas vairāk par dzērienu un pasūtījumu, tāpēc ienīda to vēl vairāk.

Kā viesu apkalpotājai viņai nebija atļaujas jautāt. Kāpēc? Kāpēc tieši šī tēja? Viņa zināja tās efektu, bet nezināja iemeslu pasūtīšanai. Tas tracināja. Anastasijas roka nodrebēja, ieberot papīra maisiņā tējkaroti tumšo biezumu.

Kristaps Vējš bija tējnīcas īpašnieks. Oficiāli tā gan viņam nepiederēja, tomēr ietekme un klātbūtne bija tik spēcīga, ka nevienam neradās šaubu par to, kuram piederētu pēdējais vārds. Viņš bija EKO tēju dinastijas mantinieks. Dūzis. Viņa panākumu atslēga bija šī tēja. Tieši šī - no necilās, pelēkās papīra turzas, ko drīkstēja un vajadzēja pasniegt tikai tad, kad ieradās Viņš. Nevienam citam nebija brīv baudīt noslēpumu. Tas bija vienīgais Nepārkāpjamais noteikums. Anastasija bija to līdz kaulam pārbaudījusi un ar asarām acīs pieņēmusi, kad parakstīja darba līgumu. Viņa savādāk nevarēja.

Tējas gatavošana bija viņas specialitāte. Process noritēja teju automātiski, dodot brīvu vaļu uzmanībai un iztēlei. Ilgi nebija jāgaida.

Aina. Aina? Anastasija nespēja noticēt.

Nepietika jau ar to, ka ikdienas ritms bija iztraucēts ar paša Vēja klātbūtni, bet tagad izrādījās, ka viņa atvestās viešņas vārds ir Aina? Tas nozīmēja tikai vienu - tiks izpildīts rituāls!

Anastasija, Anna, Aiva, Annija, Anita. Tagad Aina.

"Stasij, piektais galdiņš!" kolēģe uzsauca, lūdzot Anastasijas palīdzību. Tikai tagad Ana pamanīja, ka tējnīca bija pilna.

"Es nevaru," Anastasija mehāniski atbildēja, nenolaižot skatu no Kristapa un viņa dūdiņas divvientulības. Kā viņa atšāva pirkstu! Muļķe!

Kolēģe nostājās blakus, jo tikai tā cauri letes aprīkojumam, kapučino aparāta kloķiem un salmiņu glāzēm varēja redzēt to, ko redzēja Anastasija.

Kolēģe situāciju uztvēra ātri. Te nebija divu variantu. "Labi." Anastasija no ikdienas gaitām bija izslēdzama vismaz uz stundu. Tādi bija noteikumi. Anastasija par to bija reizē pateicīga un ienīda to.

Apkārtnes trokšņi atradās kā aiz sienas. Anastasija tos manīja, bet viņas uzmanība bija pievērsta tikai vienam. Tas nebija rakstīts līgumā, bet Anastasija savādāk nespēja. Viņa vēroja Kristapa profilu, viņa lūpu izliekumu, kad viņš veidoja vārdus. Maz ko no teiktā varēja dzirdēt, bet Anastasija lieliski atcerējās katru zilbi.

"Tev jādzer, Ana. Neturi tā. Tu zini, ko tas man liek gribēt ar tevi izdarīt." Sasodīts! Šo triju gadu laikā nekas nebija mainījies. Anastasija, Anna, Aiva, Annija, Anita. Tagad Aina.

Abi viesi bija tēli ēnu teātrī. Aiz loga spīdēja saule, vēršot abus atnākušos par tumšām figūrām, no kurām varēja noprast tikai kustības, formas un... to smalko vibrāciju, ko pievienoja skatītāja iztēle. Anastasija bija pārliecināta, ka tā nebija tikai izdoma. Kristapa rokai pasniedzoties pret bezpersonisko Ainas siluetu, viņa sajuta to kā uz savas ādas. Viņas skalps atcerējās matu paraušanu, augšstilbi saspringa no domas vien. Trīs gadi bija pārāk īss laiks, lai to aizmirstu. Pat līguma laušana nebija izmēzusi no atmiņām katru mirkli. Vai tā bija tēja, kas ieslēdza katru pieskārienu viņas ķermenī, lai pat tagad tas šķistu kā klātbūtnē piedzīvots uz savas ādas?

"Tu zini, ka tēju neaplej ar verdošu ūdeni." Kristapa vārdi atbalsojās arī uz Anastasijas lūpām. Viņa zināja ik zilbi no šī apgalvojuma, bet nespēja apturēt karstumu, kas lija lejup. "Verdošs ūdens to applaucē." O, jā! Anastasija aizspieda acis, bet nekas nespēja izdzēst klātbūtnes efektu. Bezpersoniskais Ainas siluets bija saplūdis ar Kristapa tēlu. Tāpat kā pirms trim gadiem, kad Anastasija bija paļāvusies Kristapa šarmam, atnākusi uz toreiz jauno tējnīcu un gandrīz bez apdomas parakstījusi līgumu. Toreiz tas šķita labākais, kas varēja būt. Viņai, nepieredzējušai studentei, tika piedāvāts viss - uzmanība, veiksme, viegls darbs, laba peļņa. Toreiz viņa nedomāja, ka jau pēc trīs mēnešiem nāktos līgumu lauzt.

Tagad? Tagad Anastasija vadīja dienas šaurā tējnīcā, apkalpojot desmitiem klientu tā viena vietā. Lišķīgie smaidi, mākslīgās elsas un sajūsmas saucieni - tas viss viņai derdzās. Toreiz... no tā viena... tas šķita tik īsti.

"Jūs esat tik pakļāvīga, Sīles jaunkundz," Kristaps Anastasiju uzrunāja svešā vārdā, izraujot viņu no atmiņām. Tomēr viņš nerunāja ar viņu. Sīles jaukundze bija šī Aina, kuras kucēnacis vērās pretī Kristapa tējas nokrāsu acīm, bet Kristapa medumiņš lija pa vidu vārdiem, veltītiem viņai. Vai tomēr viņām visām? Visām Anām. Anastasija, Anna, Aiva, Annija, Anita. Tagad Aina.

Aina, kura pavisam neapzināti plūda pa straumi, ļaudamās jau mūžsenajam scenārijam. Viņai esot jāiet. Anastasija nopūtās. Tas nozīmēja, ka arī Kristaps drīz pamestu tējnīcu. Tas nozīmēja, ka bija pienācis pēdējais solis Rituālā. Kristaps pamāja tikai viņiem vien zināmo žestu, un Anastasija pasniedzās pēc otras turziņas tumši zilā krāsā.

Aina bija tāda muļķe! Jā, arī Anastasija bija bijusi muļķe. Toreiz, pirms trim gadiem.

Tagad viņa bija gudrāka, vismaz tā labpatika domāt. Lauzusi līgumu, bet ieguvusi - ko? Anastasija ienīda sevi. Viņa ienīda šo Ainu, Kristapu, pēdējos trīs gadus. Bet visvairāk tomēr sevi.

Līdzņemamās tējas krūze gaidīja, kad to kāds piepildīs. Anastasija atvēra tumši zilo paciņu. Tur bija ciešās lodītēs savērpta tēja, kam bija jāliek Ainai atgriezties. Vismaz tā solīja Kristaps, kad izskaidroja viņai rituāla jēgu. Vai Anastasija gribēja, lai Aina atgriežas? Lai viņi tiekas, paraksta līgumu un nozūd uz visu sezonu? Lai Anu virtenē tiek ievērtā jauna, naiva pērle?

Anastasija papurināja galvu un pasniedzās pēc kādas citas turziņas. Tā bija balta ar tuvējās aptiekas logo.

Anastasija bija daudz par šo domājusi, vēlos vakaros pēc garām darba dienām tā arī nespēdama no galvas izdabūt saldo tējas smaržu un Kristapa tēlu. Kristaps Vējš, kura bizness plauka un zēla tieši pateicoties viņām - Anām. Tagad, kad jaunajai tēju sezonai bija tūlīt jāsākas, Ainas atteikums varēja izpostīt uzbūvētās sapņu pilis.

Varbūt tad viņš lūgtu atgriezties viņai. Varbūt tad Kristaps Vējš vēlreiz uzrunātu Anastasiju...