Tēja 50 nokrāsās

13. nodaļa

"50 nokrāsu" autore ir sasparojusies, un tūlīt pasaule tiks iepazīstināta ar viņas nākamo šedevru. Pirms lielā sašutuma un vilšanās viļņa nepacietīgie jau var iepazīties ar atsauksmēm un fragmentiem no nākamās grāmatas, pēc kā es sapratu, ka to noteikti negribēšu lasīt (arī pirmo triloģiju izlasīju tikai līdz pirmās grāmatas pusei). Tomēr ideja urakstīt to pašu no otra skatu punka pēc būtības nav slikta. Džeimsas versija gan nav baudāma, bet tas neliedza man uzrakstīt otro daļu savam fanfika fanfikam (tepat iepriekš publicētajai 13. nodaļai).

Brīdinājums: Pēc šī izlasīšanas jums noteikti neradīsies pareizs priekšstats par pašu grāmatu. Atgādinu, ka šis ir fanfika fanfiks/parodija!

***

Man patika pārsteigt Ainu.

Arī šoreiz es viņai atbraucu pretī, devis brīdinājumu tikai īsu brīdi iepriekš. Tikai tik, lai viņa paspētu uzvilkt kleitu, bet nepaspētu izvēlēties apakšveļu. Es zināju, ka sievietes tam varēja veltīt tik daudz laika. Tas nebija priekš manis un šodienas.

Es biju atbraucis ar savu jauno Vespu. Transporta līdzekļa izvēle bija ļoti ātra un vienkārša, jo iepriekšējo modeļu krāsas vairs nepiestāvēja šai sezonai. Aizbraukt uz salonu pēc jaunas bija ātrāk un vienkāršāk. Man vajadzēja Ainu satikt ātri, pirms vēl bija sākusies jauna sezona un jaunas vēsmas.

Viņa iznāca no kāpņutelpas tik vienkārši, cik vien meitene bez apakšveļas to spēj. Viņā nebija nekā īpaša, un reizē viņā bija viss, ko es vēlējos. Mans loceklis piekrita.

"Sīles jaunkundz?" Es viņu vienmēr uzrunāju tā, lai viņa justos īpaša. Tas bija viens no paņēmieniem, kas strādāja praktiski pret jebkuru. Es viņai pasniedzu roku. "Jūs izskatāties fantastiski!" Tas nebija melots. Viņas viegli nosarkušie vaigi kalpoja kā apliecinājums metodes iedarbīgumam.

Es, protams, biju sagādājis arī otru ķiveri, ko pasniegt Ainai. Viņai bija jājūtas droši, lai neizbojātu to, kas man bija paredzēts vakaram. Aplicis viņas rokas sev ap vidu, es izbraucu no pagalma. Jaunais Vespas modelis nelika vilties, un viņas krūšu forma spiedās pie manas muguras tā, ka gluži negribot paātrināju rollera gaitu.

***

"Tev ir jādzer, Aina," es mudināju un pabīdīju tējas krūzi viņas virzienā. Viņa reizēm spēja būt tik spītīga, it kā mans tēls, vara un bagātība nebūtu pietiekami glaimojoša viņas pelēcībai. Tas bija pat aizvainojoši, lai gan es centos to neizrādīt.

"Es vairs negribu," viņas atbilde apliecināja šo spītību. "Tu saproti, ka tas nav legāli izpildāms," pilnībā novērsusies no tējas krūzes, viņa ierunājās.

Atkal par to pašu! Reizēm šķita, ka viņa nespēja vienkārši baudīt dzīvi, baudīt mani un sniegtās iespējas.

"Protams, Sīles jaunkundz," es joprojām izturējos pieklājīgi. "Jautājums nav par likumiem un parakstiem, bet gan par uzticēšanos. Vai tu man uzticies, Aina?"

"Jā," viņa atbildēja pēc īsas pauzes un pievērsās tējas krūzei. Klusībā pie sevis es nosvinēju nelielu uzvaru.

"Laba meitene, Sīles jaunkundz," es viņu uzslavēju. Par paklausību pienācās neliela balva, ko es labprāt viņai sniedzu. Pie tam viņa vairs neignorēja pasniegto tēju, ko pareizi pagatavot nemaz nebija tik viegli. Īpaši, ja pēdējā sastāvdaļa bija jāpievieno slepenībā. Man, protams, bija savi līdzekļi, lai baristu iedvesmotu šādam palīdzības solim un klusēšanai par to.