This Is Not A Love Story

Chapter 16

Es nezināju kā, lai palīdz Harijam mazināt reibumu, jo nebiju pieredzējusi šajā jautājumā. Jau atkal uzmetu skatienu pulkstenim, un mani pārņēma panika. Bija astoņi vakarā, kas nozīmēja, ka mans tētis drīz būs mājās.

Ieskrēju atpakaļ viesistabā, kur Harijs jau bija ieritinājies segā un aizvēris acis, atspiežot galvu pret dīvāna malu. Es negribēju viņu modināt, bet man nekas cits neatlika. Es nevarēju ļaut tētim ieraudzīt piedzērušos Hariju uz mūsu dīvāna. Mans tētis sajuktu prātā, piezvanītu policijai, puiša vecākiem un pat ziņu dienestiem.

Neskatoties uz to, ko Harijs bija man nodarījis, es nevarēju ļaut tētim viņu tik šausmīgi pazemot, kaut gan, atzīšos, doma uz brīdi šķita diezgan kārdinoša.

- Harij. - papurināju puiša plecu, nesaņemot nekādu reakciju. - Harij! - šoreiz jau pacēlu balsi, bet nekas nemainījās. Viņš turpināja mierīgi elpot, cieši aizvēris savas skaistās acis. Turpināju purināt viņa plecu, saucot puiša vārdu, līdz saņēmu vismaz kaut kādu reakciju.

- Nāc, mums jāiet augšā. - čukstēju, kad viņš bija atvēris acis un saraucis pieri, redzami neapmierināts ar to, ka es viņu pamodināju.

- Vēlāk, mazā. - Harijs pagrūda manas rokas prom, un izbrauca cauri saviem matiem, jau atkal aizverot acis.

Es centos šajā brīdī nemaz neievērot, to, ka viņš mani nosauca par 'mazo'.

- Harij, lūdzu. - nočīkstēju, noraujot segu no puiša ķermeņa, bet es nebiju gaidījusi nekādu aktivitāti no viņa puses, tāpēc tad, kad viņa siltā plauksta aptvēra manu apakšdelmu un parāva to, es paspēju tikai ievilkt ašu elpu, kad piezemējos uz Harija. Mana sirds sāka pukstēt daudz ātrāk kā būtu pieļaujams. - Harij... -

- Melānij, aizveries. - viņš noņurdēja, cieši apvijot rokas ap manu jostas vietu, un man šķita, ka es zaudēšu jebkādas veselā saprāta paliekas.

- Harij, mans tētis drīz būs mājās, viņš nedrīkst tevi šādu redzēt. - zināju, ka man vajadzētu kustēties, tikt ārā no puiša tvēriena, bet es negribēju. - Iesim uz manu istabu. - tas izskanēja ne tā, kā es biju to vēlējusies, jo viņa lūpās parādījās plats smaids. - Tu zini, ko es gribēju teikt. - nomurmināju, skatoties uz Harija aizvērtajām acīm.

- Es negribu. - puiša rokas neatlaoda manu vidukli, tā vietā viņš savija savus pirkstus, turot mani vēl ciešāk sev klāt.

- Tur arī ir gulta. -

- Tā varēji uzreiz teikt. - viņš atvēra acis, liekot man nejauši sarauties no tā, cik ļoti tuvu viņš man atradās. - Tu arī nāksi? - puisis nočukstēja, es jutu kā viņa elpa noglāsta manu seju, un kaut gan tajā varēja sajust alkoholu, es neiebildu.

- Jā. - nočukstēju, cenšoties izlocīties no viņa spēcīgajām rokām.

Vēl kādu brīdi paskatījies manā sejā, Harijs atraisīja savu tvērienu no mana vidukļa un es, cik ātri varēdama, nokāpu no viņa.

Ļāvu puisim kārtīgi nostāties uz kājām, es zināju, ka viņš ir izdzēris vairāk kā 'tikai mazliet', to varēja saprast pēc viņa grīļīgās gaitas, mirdzošajām acīm, dažiem vārdiem, ko viņš savilka kopā, necenšoties tos izrunāt līdz galam un smaida, kas viņa lūpās rotājās vairāk kā būtu nepieciešams. Lai cik ļoti piedzēries viņš būtu, viņš izskatījās lieliski.

Melānij, nē, nevajag.

- Varam iet? - jautāju, kad puisis bija atbalstījis roku pret dīvāna atzveltni un stāvēja daudz maz stabili. Par atbildi Harijs pamāja ar galvu un man negaidot pasniedzās pēc manas plaukstas, savijot mūsu pirkstus. Es izmetu no galvas visas domas par to, cik viņa plauksta ir silta, tā vietā uzsākot ceļu uz savu istabu.

Es centos nesmieties, kad Harijs paklupa uz trepēm, bet kad viņš paklupa vēlreiz, es vairs nebiju spējīgā noturēt smieklus, saņemot no puiša aizkaitinājuma pilnu skatienu, tāpēc nomurmināju klusu 'piedod'.

- Tev būs ērti? - redzot, ka Harijs ir iekārtojies manā gultā, klusi jautāju. - Varbūt kaut ko atnest? - es zināju, ka man vajadzētu izmest viņu no savas mājas, man nav par viņu jārūpējas. Bet es nevarēju. Puisis man neatbildēja, likās, ka viņš ir pārāk aizņemts cenšoties nokratīt zābakus no savām kājām. - Harij, tev kaut ko vajag? - atkārtoju savu jautājumu, beidzot pievēršot viņa uzmanību.

- Jā, Melānij. - viņa lūpas savilkās vieglā smaidā, liekot arī man pasmaidīt. Viņš izskatījās tik mīļi.

Tomēr šo brīdi iztraucēja mājas durvju atvēršanās, kas varēja nozīmēt tikai to, ka mājās ir mans tētis.

- Neizdves ne skaņas. - nočukstēju pirms aizvēru aiz sevis durvis un noskrēju pa trepēm, kur tētis vilka nost mēteli.

- Kam tā mašīna pagalmā? -

- Harija. -

- Viņš vēl ir šeit? - tētis savilka pieri, un es gandrīz zaudēju valodu. Viņš zin, viņš zin, viņš zin.

- Jā, mēs mācījāmies un...viņš...viņš iemiga. - cerēju, ka tētis nesapratīs, ka jau atkal viņam meloju. Es to esmu sākusi darīt pārāk bieži.

Tā vietā, lai man nolasītu kārtējo lekciju, ka es esmu pārāk maza, lai satiktos ar puišiem un kur nu vēl viņus aicinātu pie sevis, tētis pamāja ar galvu un mierīgā balsī atgādināja. - Pus desmitos viņam jābrauc mājās. - es pamāju ar galvu un uzskrēju atpakaļ pa trepēm.

- Mela? - biju apsēdusies uz savas palodzes, lai palasītu grāmatu, jo izskatījās, ka Harijs atkal ir aizmidzis, bet viņa čuksts mani pārliecināja par pretējo. Es gaidīju kad viņš turpinās, bet Harijs vairs nerunāja.

- Tev kaut ko vajag? - nočukstēju, cenšoties neizklausīties pārāk uzbāzīga.

- Nāc šurp. - viņš pacēla segas malu, liekot man iekāpt gultā blakus viņam.

- Harij.. -

- Lūdzu. - viņš atvēra acis, un tagad es vairs nevarēju atteikt, lai cik ļoti arī to gribētu. Es ātri novilku savu jaku, lai man nebūtu karsti un ielīdu blakus puisim gultā, kaut gan balss manā galvā kliedza, lai viņu iepļaukāju.

Pateicīgi smaidot, Harijs aizvēra acis un nākamajā brīdī es jau atkal jutu viņa roku ap savu vidukli, pievelkam mani tik tuvu, cik vien iespējams.

- Piedod. - viņš nomurmināja pie mana kakla, liekot skudriņām pārņemt visu manu ķermeni.

Es neatbildēju, cerot, ka viņš aizmigs un ļaus man izrāpties no gultas, jo man vairs miegs nenāca. Es nevarēju iedomāties, ka es spētu aizmigt tad, kad mana sirds dauzās tik spēcīgi.

- Harij, tu esi muļķis. - zināju, ka viņš ir pelnījis daudz spēcīgākus vārdus no manis, bet es plānoju tos pateikt tad, kad viņš būs skaidrā prātā.

- Tagad atvainojies man. - puisis čukstēja, viņa karstajai elpai glāstot mana kakla jūtīgo ādu, liekot man atkal viegli nodrebēt.

Es pasmaidīju, kad viņa roka piespieda manu ķermeni vēl tuvāk viņam, liekot manai sejai iekrāsoties tomāta sārtumā, bet par laimi man, viņš to neredzēja. - Piedod, ka tu esi muļķis. -

Harijs nopūtās, un kādu brīdi neko neteica, liekot man domāt, ka viņš jau atkal ir iemidzis. - Tu zini, ka Tev es piedošu pilnīgi visu, Mel. - uzspiedis mazu bučiņu uz mana vaiga, viņš iekārtojās ērtāk, šoreiz patiešām iemiegot, kamēr es nevarēju saprast, ko viņa vārdi man nozīmē.