Es ļāvos katram viņa pieskārienam un skūpstam.
Tas mani tracināja,ka viņš ir spējīgs tagad mani iekārdināt,jo es nespēju neko padarīt.
Lai gan es jutos labi,manu prātu mocīja jautājumi.
Es maigi viņu atgrūdu un paskatījos uz viņu.
- Un...kas būs ar Amēliju? - Es nedroši prasīju.
Viņš samulsa un sastinga.
- Kas būs ar viņu? - Viņš jautāja un arī paskatījās uz mani.
Es paraustīju plecus.
- Nezinu...tu jebkurā brīdī vari aizskriet pie viņas,jo...es jau neesmu tik laba kā viņa.- Es nolaidu skatienu.
Jungkooks nopūtās.
- Tagad nerunāsim par viņu...Tagad es esmu kopā ar tevi...vai tu gribi izbojāt šo mirkli? - Viņš jautāja un atkal pieliecās man pie kakla.
Es atgāzu galvu uz atpakaļu un aizvēru acis.
- Vai viņa ir labāka par mani? - Es negribēju padoties.
Es jutu,ka viņš izpūš gaisu,kas lika man nodrebināties un viņš pieraujot mani klāt,pieliecās man pie sejas.
- Vai tu gribi to noskaidrot? Y/N...tici man...ja tu šādi turpināsi,iesaistot viņu,kad tagad esam kopā,es neiešu ar tevīm viegli...tas var sāpēt...- Viņa skatiens dzēla manas acis.
Es izpletu acis no šoka un nezināju,ko atbildēt.
- Tāpēc paklusē...- Viņš zemā balsī sacīja un satvēris mani aiz vidukļa,pacēla mani augšup.
Es momentā apķēros viņam apkārt un viņš mani aiznesa līdz pat galdam un nosēdināja uz tā.
Jungkooks ar rokām nogrūda visus papīrus,kas bija uz galda un pats sāka attaisīt savu žaketi.
Un tad jau savu kreklu.
Es iekodu sev lūpā un gaidīju,kamēr viņš to attaisīs pavisam.
Viņam sejā iezagās smaids.
- Nevari nociesties? - Viņš nometa kaklasaiti pie zemes.
Es turpināju uz viņu blenzt un nezināju,ko teikt.
Es biju piesarkusi un jutu,ka pārsprāgšu no karstuma.
Pēctam viņš kērās pie sava krekla un sāka arī to atpogāt.
Es jau biju pieradusi redzēt viņu bez krekla,bet vienalga,tas bija labs skats.
Kad viņš pabeidza,viņš to novilka nost un nometa pie zemes.
Oh...boy...
Shit...
Viņam sejas izsteiksme mainījās un viņš atkal pievērsās man.
- Y/N,esi laba meitene,citādāk es tiešām neiešu ar tevīm viegli.- Viņš piespiedās man klāt un es sāku nevienmērīgi elpot.
Viņš satvēra manus gurnus un sāka mani skūpstīt.
Viņa mēle cīnijās ar manējo un es sāku justies vārgāka.
Viens viņa pieskāriens vai elpas vilciens,lika man būt vēl vājākai.
Bija sajūta,ka man tiek atņemti spēki.
Es mazliet atrāvos no viņa un uzreiz tvēru gaisu.
- Tu vienalga neatbildēji uz manu jautājumu...- Man izspruka.
Upss...
Ko es izdarīju?
Viņš sastinga un atkal uzlūkoja mani.
- Y/N...es tevi brīdināju...- Viņš cieši mani satvēra. - Vai tu gribi,lai es tevi paņemu ar varu? - Viņa balss dedzināja manas lūpas.
Es momentā pakratīju galvu,noraidošā žestā.
Viņš pasmīnēja.
- Tad aiztaisi ciet savu muti un tu varēsi runāt tikai tad,kad es tev to atļaušu...Saprati,zaķ? - Viņš noglāstīja manu vaigu.
Es nobrīnījos par viņa vārdiem un varēju tikai pamāt.
Jungkooks atkal ķērās pie mana kakla un es uzreiz ieķēros galdā.
Viņa lūpas kairināja manu ādu un es domāju,ka vairs to neizturēšu.
Es kodu sev lūpā un mēģināju sevi nomierināt.
- Jungkook,es...- Es elsoju.
Viņš uzreiz atrāvās un paskatījās uz mani.
- Es tev teicu..kad atļaušu tev runāt,tu varēsi runāt..- Viņš ar pirkstiem pieskārās man pie lūpām.
- Bet...- Es izčukstēju.
Jungkooks mani apklusināja,aiztaisot man muti un es vairs nevarēju neko pateikt.
- Šshhh...nedzirdēji,ko teicu? - Viņš dziļi skatījās man acīs.
Es brīdi aizvēru acis un vairs neuzdrošinājos neko teikt.
Man vēl aizvien šī doma likās vājprātīga.
Es nebiju iedomājusies,ka mēs darīsim to misijas laikā.
Viņš tiešām ir traks.
Jungkooks noņēma man no mutes roku un maigi satvēra man vidukli.
Es nodrebinājos,jo viņam bija aukstas rokas.
Es atvēru acis un paskatījos uz tām.
- Kāpēc....- Es apklusu,jo atcerējos,ka nevarēju runāt.
Shit...
Viņam rokas sastinga un viņš pieliecās man pie sejas.
- Tu tomēr mani neklausīsi,ja? - Viņš nopietni jautāja.
Es nopūtos.
- Es vienkārši gribēju prasīt,kāpēc tev ir tik aukstas rokas...- Es tomēr pateicu,ko gribēju teikt.
Jungkooks iesmējās.
- Aigoo...ko,lai es ar tevi daru? Izskatās,ka tomēr nevari iztikt bez runāšanas...vai ne? - Viņš pieskārās manām rokām.
Es atkal nodrebinājos un paskatījos uz viņu.
- Piedod...- Es nosarku.
Jungkooks pasmīnēja un pieliecās man pie auss.
Es aiztaisīju acis,kad viņa elpa skāra manu ādu un es atkal sāku smagi elpot.
- Tagad klausies uzmanīgi...turpmāk tu varēsi teikt tikai manu vārdu...dzirdi? - Viņš čukstēja.
Es apmulsu un nezināju,ko teikt.
- Dzirdi? - Viņš atkal mani satvēra un pastūma mani tālāk,uz galda.
Es tikai pamāju.
Tad viņš mani atlaida un es dzirdēju,ka viņš atkāpjas no manis.
Es paskatījos uz viņu un ieraudzīju,ka viņš taisās vilkt savas bikses nost.
Taču...
- HEY!! KAS TUR IR? TULĪT PAT ATSLĒDZIET DURVIS!!! - Kāds sāka bungāt pa durvīm.
Jā...mūs iztraucēja.
Es sabijos un mēs ātri atrāvāmies,viens no otra.
Jungkooks apjucis paskatījās uz mani.
- JŪS DZIRDAT??!! - Es atkal izdzirdēju balsi aiz durvīm.
Jungkooks smagi nopūtās un paņēma manas drēbes no zemes.
Viņš tās iemeta man klēpī un pats paņēma savējās.
- Izskatās,ka šis būs jāpārliek uz citu reizi...ughh....davaj ātrāk...- Viņš aši uzvilka sev kreklu un pogāja to ciet.
Es brīdi sāku panikot un paņēmu savu maiciņu.
Es vienā mirklī arī saģērbos un nu jau mēs bijām gatavi.
Jungkooks iedeva man ieroci un pats izvilka savējo.
Mēs virzijāmies uz durvju pusi un Jungkooks lika man paiet malā.
Es darīju,kā viņš man lika un viņš atslēdza durvis.
Viss notika tik ātri,ka es nepaspēju aptvert,kas notiek.
Jungkooks momentā saķēra to personu,kas ar mums runāja un tagad viņš arī bija šokā.
- Yoongi? - Jungkooks apstulba.
Es uzreiz piegāju pie viņiem un arī viņu ieraudzīju.
Yoongi izrāvās no viņa un nikni paglūnēja.
- Jūs esat abi prātā sajukuši? Jums jau no šejienes sen bija jāpazūd. - Viņš bija dusmīgs.
Mēs abi tikai klusējām un skatījāmies uz viņu.
- Bet....- Es tomēr iesāku. - Ko tu pats šeit dari? - Es jautāju.
Yoongi nopūtās un paskatījās uz mani.
- Kad uzzināju,ka Jungkooks nomainīja Jiminu,es zināju,ka nebūs labi,jo tas viņam bija jāizdara un jūs jau pazudāt uz ilgu laiku,tāpēc man bija pašam jābrauc šurp,lai skatītos,kas par lietu. - Viņš skaidroja un paskatījās uz Jungkooku.
- Tu apjēdz,ko tu esi izdarījis? Kāpēc tu neatbildi uz maniem zvaniem? - Yoongi atkal uzvilkās.
Jungkooks samulsa.
- Ko...? -
Yoongi smagi nopūtās.
- Es jau zināju,ka kaut kas noies greizi...turpmāk jūs vairs nekad nepildīsiet misijas kopā...izskatās,ka tas visu tikai padarīs vēl grūtāku...- Viņš teica.
Es apstulbu.
- Bet ko mēs tādu izdarījām? - Es apjuku.
Arī Jungkooks blakus palika nikns.
- Tas vairs neatkārtosies,skaidrs? - Viņš mēģināja izlabot situāciju.
Yoongi iesmējās.
- Nu jau par vēlu...Jūs Amēliju palaidāt prom...Jūs to saprotat?? Ak...man nav jēgas jums stāstīt...es pats visu izdarīšu..- Viņš apgriezās apkārt un momentā devās prom.
Gaitenī Yoongi apstājās un uzmeta mums pēdējo skatienu.
- Braucat mājās un pazūdat no šejienes,lai neviens jūs nepieķer. - Un tad viņš pazuda no mūsu skata.
Mēs abi ar Jungkooku saskatījāmies un starp mums iestājās klusums.
Viņš nopūtās un saņēma manu roku.
- Labi...ejam...- Mēs pametām kabinetu.
Ejot lejā,es atkal sadzirdēju cilvēku skaļās balsis.
Pa taisno mēs devāmies uz izeju,kad Jungkooks pēkšņi apstājās.
Es samulsu un paskatījos uz viņu.
Viņa acis bija pievērstas kaut kādai personai?
Es paskatījos tajā virzienā un ieraudzīju Amēliju.
Es uzreiz izpletu acis.
Nevar būt....
Oh nē...
Kāpēc tieši mums viņa bija jāierauga?
Es zināju,ka kaut kas būs,jo,ja Jungkooks neturpinās iet,viņam ir kaut kas padomā.
Tad arī viņš pagriezās pret mani un norādīja man ar pirkstu,lai uzgaidu mirkli.
Jungkooks izvilka savu telefonu un uzspiedis kāda numuru,kādam piezvanīja.
- Jimin? Vari atbraukt pakaļ Y/N? Jā...uz to pašu vietu...Kāpēc? Nu..man jānokārto viena lieta...jā...labi..es gaidu..- Viņš nolika klausuli.
Es paskatījos uz viņu ar jautājošu skatienu.
- Ko tu taisies darīt? - Es jautāju.
Viņš satvēra manus plecus un ieskatījās man acīs.
- Tagad lūdzu paļaujies uz mani...man šī misija jāpabeidz un es negribu,lai tu tajā iesaisties,jo tas ir bīstami...uzticies man...- Viņš runāja lūdzošā tonī.
Es apstulbu.
- Tu gribi,lai es tagad tevi pametu...ar to tur..pēc tā,kas notika? - Es jau zināju,kas viņam padomā.
Ja Yoongi viņu vēl nav notvēris,tad to izdarīs Jungkooks.
Viņš nopūtās un satvēra manu seju.
- Es tev apsolu...viss būs labi...- Viņš uzlika man ašu skūpstu.
Es nobolīju acis un negribīgi pamāju.
- Labi...- Es nočukstēju.
Tad arī pie mums pienāca kāds.
Tas bija Jimins.
Es apstulbu.
- Kā tu tik ātri šeit nokļuvi? - Es biju šokā,jo domāju,ka tas nav iespējams.
Jimins pasmīnēja.
- Man bija mazs darbiņš šeit blakus mājās,tāpēc tev paveicās,ka biju netālu..- Viņš teica un paskatījās uz Jungkooku.
- Nu? Kā gāja? - Jimins prasīja.
Jungkooks uzreiz uzlika roku viņam uz plecu.
- Man vēl jānokārto dažas lietas,tāpēc es tev lūdzu,nogādā Y/N mājās,sveiku un veselu...un...neuzdrošinies viņai izdarīt,ko stulbu....- Viņš brīdināja viņu.
Jimins iesmējās.
- Un kas tas tieši būtu? - Pēc tiem vārdiem,Jungkooks viņu pievilka tuvāk.
- Ja tu viņai pieskarsies,tad tu nākamajā dienā nevarēsi vairs ieziet ārā no mītnes..skaidrs? - Viņš palaida viņu vaļā,lai nepievērstu lieku uzmanību.
Jimins nobolīja acis.
- Jā,jā..es sapratu...- Viņš pagriezās pret mani. - Ejam? -
Es pamāju un mēs abi devāmies tuvāk izejai,līdz es pagriezos un ātri pieskrēju klāt Jungkookam.
Par laimi,viņš vēl nebija aizgājis līdz Amēlijai.
- Jungkook...es gribēju pateikt,lai uzmanies un...lai veicas...- Es klusi teicu.
Viņš vāji pasmaidīja un saņēma manas rokas.
- Neuztraucies...ar mani nekas nenotiks..- Viņš aizlika manus matus aiz auss.
Es piesarku un viņš saspieda manas rokas vēl ciešāk.
- Tagad ej...es gribu,lai ātrāk esi drošībā...neliec Jiminam gaidīt...- Viņš palaida manas rokas vaļā. - Man tagad jāiet...nav vairs laika...-
Es negribīgi pamāju un lēni aizgriezos,lai ietu prom.
Es pie pašām durvīm pašķielēju uz Jungkooku un jau ieraudzīju,ka viņš iet Amēlijas virzienā.
Es nopūtos.
Cerams,ka viņš turēs savu solījumu,runājot par viņu un Amēliju...
Nevar jau zināt,kas pēkšņi notiks.
Tad kāds sagrāba manu roku.
Es izpletu acis.
- Es speciāli šeit nenācu,lai skatītos,kā tu stāvi uz vietas. - Es pazinu viņa balsi.
Jau pēctam mēs bijām uz ielas un mēs abi gājām uz viņa mašīnu.
Es skatījos ārā pa logu,kamēr mašīnā skanēja radio un visu laiku domāju,ko pašlaik dara Jungkooks,jo man bija bail viņu atstāt divatā ar Amēliju.
Es līdz galam neticēju,ka viņš atkal nepadosies viņai,taču man bija jācer,ka viņš man tiešām solījumu nelauzīs.
Es pagriezos pret Jiminu un uzlūkoju viņu.
- Vai vēl aizvien tu mani ienīsti? - Es jautāju,lai noskaidrotu,kā īstenībā ir.
Jimins apstulba un paskatījās uz mani.
- Vai es tevi ienīstu? - Viņš pārprasīja.
Es pamāju.
Iestājās klusums un viņš nopūtās.
- Tāpat mums būs jāsadzīvo,tāpēc man tevi būs jāpacieš...- Viņš paskaidroja.
Es iesmējos.
- Tā nu gan ir forša atbilde. - Es centos nesmaidīt.
Viņš paglūnēja uz mani.
- Neliec man domāt pretējas domas...citādāk tu to nožēlosi...- Viņš pievērsās ceļam.
Es apklusu un aizgriezos.
- Nevajag jau uzreiz uzvilkties...- Es nočukstēju..- Kas jums ir? Vispār humora izjūtas jums nav? - Es atkal paskatījos uz viņu.
Šoreiz Jimins iesmējās.
- Ja vien tie nav stulbi joki un tavai zināšanai,tev tas briesmīgi sanāk...- Viņš atkal palika nopietns,bet mazliet pasmīnēja.
Šoreiz es paliku nikna,taču saturējos un neko neteicu.
Jimins pašķielēja uz mani un pasmīnēja.
Es centos viņu ignorēt un turpināju skatīties ārā pa logu,taču,tad es kaut ko atcerējos.
- No kura laika Jungkooks ir bijis kopā ar Amēliju? - Es uzprasīju viņam,kad atkal paskatījos uz Jiminu.
Viņš uzreiz paskatījās uz mani ar šokējošu skatienu.
- Paga...Ko?? Kā tu zini,kas ir Amēlija? - Viņš jautāja.
- Viņa ir tā Rona meita,kas iesaistījusies Menija biznesā...tu taču pats to teici...vai ne? -
Viņš vēl aizvien bija šokā un kādu brīdi domāja,ko atbildēt.
- Amēlija? Viņa...paga...tā ir Rona meita?? Nopietni? Kā tad es to tikai tagad zinu? - Viņš bija nesaprašanā.
Es uzrāvu uzaci.
- Man likās,ka tu jau to zini, ja jau pazīsti tos cilvēkus un visā šajā lietā,tev ir lielāka pieredze...- Es domīgi teicu.
Jimins brīdi novērsās.
- Es nezināju,ka tā ir Amēlija...- Viņš beidzot teica. - Tātad...tu zini visu,kas bija viņai ar Jungkooku? - Viņš jautāja.
Es uzreiz pakratīju galvu.
- Es zinu tikai to,ka viņi bijuši kopā,bet es gribēju noskaidrot,kad tieši,jo man Tae teica,ka Jungkooks jau 10.gadus nav bijis nekādās attiecībās...- Es skaidroju.
Jimins smagi nopūtās un brīdi klusēja.
- Tad tu zini vai nē? - Klusums bija ieildzies.
Viņš brīdi vēl neko neteica,kad paskatījās uz mani.
- Viņam ar Amēliju bija tikai pusgadu sakars,taču viņa viņu piekrāpa,bet...Jungkooks viņu mīlēja tik stipri,ka negribēja viņu pamest...- Jimins iesāka.
Es biju šokā to izdzirdot.
- Viņš viņai piedeva katru reizi,kad viņa lūdza savu piedošanu,pie savas vainas,bet,tad Amēlija viņu pasūtīja trīs mājas tālāk un pateica,ka viņa mīl kādu citu,ka tas Jungkookam salauza sirdi...- Viņš turpināja.
Es biju vēl lielākā šokā.
- Tāpēc...viņš palika auksts un neiejūtīgs...bez emocijām...un tas notika pirms četriem gadiem....varbūt tāpēc viņš nekad viņu nepieminēja...- Jimins beidzot pabeidza.
Es novērsos un nezināju,ko teikt.
Man pagāja kāds brīdis,līdz es aptvēru viņa vārdus,ko viņš man tikko pateica.
Jā,varbūt tā ir pagātne,bet viņš šodien man pierādīja,ka tomēr vēl aizvien viņu nav aizmirsis un pēc tā,ko man pateica Jimins,tas visu padarīja vēl nesaprotamāku.
Tas viss mani mulsināja.
- Tev viss kārtībā? - Jimins iztraucēja mani no domām.
Es pagriezos pret viņu un uzreiz pamāju.
- Jā..jā...- Es nočukstēju.
Jimins dīvaini noskatījās.
- Tikai neuztver to pārāk personiski...man vispār nevajadzēja tev to stāstīt...tas ir viņa ziņā vai viņš vēlētos tev to pats pateikt...varbūt,ka aiz tā slēpjas vēl lielāka vaina,bet man jau par to vienalga...es priecājos,ka vismaz tagad viņam esi tu....- Viņš pēdējos vārdus klusi izteica.
Es vēl vairāk nobrīnījos.
Man nebija vārdu,ko teikt.
Likās,ka uzsprāgšu no šī visa,jo es vairs nesapratu pilnīgi neko.
Es lēni paskatījos uz viņu un nemanāmi pasmaidīju.
- Paldies,ka man to pateici,Jimin....es to ļoti novērtēju...- Es jutu,ka piesarkstu.
Jimins nopūtās un arī izspieda smaidu.
- Es tikai gribu,lai sīkais ir laimīgs,tāpēc es arī tevi uzskatīšu,kā savu ģimeni...- Viņš apklusa un pievērsās ceļam.
Izklausījās,ka viņam bija grūtības to teikt.
Tajā brīdī man sirds ietrīsējās.
Vai tiešām viņš tā domā?
Es atkal piesarku un novērsos.
Tas viss bija man negaidīts pārsteigums.
Es nevarēju par to nepasmaidīt,jo viņa vārdi mani aizkustināja.
Es sapratu,ka viņš ļoti mīl Jungkooku,gandrīz kā savu brāli,tāpēc es nevarēju viņu vairs ienīst.
Tagad mēs bijām ģimene...un viņš mani arī uzskatīja,kā savējo.
Es domāju,ka viņš arī ir tikai neiejūtīgs slepkava,bet izrādās,ka viņam ir svarīgi pārējie.
Viņš viņus ļoti mīl un grib,lai viņi ir laimīgi.
Es biju lielā šokā,bet reizē arī priecīga.
Man uzreiz palika siltāk.
Kad beidzot nokļuvām mājās,es pa taisno devos pie Jina,jo nebiju pamanījusi,ka esmu dabujusi nobrāzumus,kad Amēlīja mani turēja.
Viņa bija ar saviem nagiem saspiedusi manu ādu tik cieši,ka nepamanīju,ka man asinis tek.
Ieejot iekšā,Jins mani ieraugot,uzrāva uzaci.
- Y/N? Vai kaut kas noticis? Viss labi? - Viņš momentā piecēlās kājās.
Es vāji pasmaidīju.
- Nekas traks,tikai vai tu vari man iedot kādu pretsāpju smēri un plāksterus? - Es jautāju,kad novilku savu jaku.
Jins uzreiz piegāja pie manis.
- Ak vai...- Viņam izpletās acis.
- Kas tad to izdarīja? - Jins jautāja,kamēr apskatīja manas rokas.
Es nopūtos.
- Varam aprunāties vēlāk? Esmu nogurusi...- Es miegainu teicu,jo man vēl aizvien sāpēja galva.
Viņš noraizējies paskatījās uz mani.
- Tev viss labi? - Viņš pieskārās man pie pieres.
- Vēl labāk...tev ir temperatūra...- Viņš lēni novilka.
Tagad es apstulbu.
- Ko? Kā tas var būt? Man tikai sāp galva un...- Es nevarēju pabeigt,jo man tagad tiešām sagriezās visa bilde kājām gaisā.
Es sagrīļojos,taču Jins mani noturēja vietā.
- Ko viņi tev izdarījuši? Tu taču tādā stāvoklī nepildīji misiju? - Viņš bija šokā un aizveda mani līdz gultai.
- Tā..tagad apgulies es tev saārstēšu tos nobrāzumus,tāpēc nespītējies un lien zem segas. - Jins paņēma segas malu un pacēla to uz augšu.
- Bet..- Es nopūtos un jau gribēju protestēt,bet viņš mani apturēja.
- Nekādu bet...kāp gultā. - Jins pavēlēja un es neko nevarēju padarīt,jo jutos vārga.
Es ielīdu zem segām un viņš mani apsedza.
Tālāk viss notika ļoti miglaini.
Manas brūces tika saārstētas un man lika arī iedzert zāles,pret lielo temperatūru.
Tiklīdz es tās iedzēru,es nolikot galvu uz spilvena,momentā aizmigu un ļāvos sapņu pasaulei.
Jins pa to laiku apsēdās man blakus un nopūtās.
- Manu sirsniņ...viņi dabūs pa to mizu,ka pārslogoja tevi,līdz šādam stāvoklim...- Viņš nočukstēja.
Tu viņam likies kā jaunākā māsa,par ko viņš gribēja parūpēties un tāpēc viņš nespēja pieļaut,ka kaut kas tāds atkal atkārtojas,jo tu taču biji tikai neaizsargāta meitene,kuru pēkšņi iesaistīja slepkavu dzīvē.
Tas tev nebija jāpiedzīvo,bet viņam vismaz vajadzēja parūpēties,ka tev viss ir kārtībā.