Neviens Mūs Neizmainīs. *IESALDĒTS*

6

2018. Gada 1. Oktobrī.

Šellijas skata punkts.

Kad iznācu no dušas, izlaidu savus matus ārā no copes un priekšējos no sprādzes, jo negribēju, lai tie ir slapji. Noslaucījusies, lai esmu sausa, uzvilku apakšveļu un paņēmu rokās džemperi ko Meisons iedeva. Kad izlasīju kas tur rakstīts, nodomāju- Viņš varētu būt tas laimīgais. Džemperis man sniedzās līdz ciskas vidum. Jā. Viņš tiešām ir garš. Nodomāju. Es uzvilku īsos šortus kurus pat nevarēja redzēt, ka man ir mugurā. Es izķemmēju matus un iztīrīju zobus, ar zobu birsti kuru Meisons man iedeva, jo tā nebija lietota. Kad biju gatava, paņēmu savas mantas un aizgāju atpakaļ uz Meisona istabu, ielikt savā somā, drēbes kuras man bija pirms tam mugurā. Ielikusi visu atpakaļ somā, gāju lejā. Meisons, Malija, Brendons, Edvīns, Niks un Austins, visi vāca sarkanās, plastmasas krūzītes gružu maisos. Es paņēmu vēl vienu gružu maisu un sālu viņiem palīdzēt. Es sāku ar  virtuves letes. Pēc kāda laika Meisons nāca man palīdzēt virtuvē, jo tur bija visvairāk netīrības. -Tev nav bikses?- Tā bija pirmā lieta ko Meisons pajautāja ienākot virtuvē. -Nē nav, bet man ir šorti.- pasmējos paceļot džemperi uz augšu. -Eu....Nū,..Tu pirmīt gulēji, nū kad... Nu tu pirmīt juti kaut ko dīvainu? Jo ja juti tad zini par ko es runāju!- viņš teica, ar vienu roku pakasot pakausi, un ar otru turot gružu maisu. Jā, es zinu par ko viņš runā, jo es galvu pagriezu speciāli. Okei! Nav mana vaina kad man viņš patīk! Es jutu kā mani vaigi paliek sarkani. -Nē, es nezinu par ko runā!-ātri pateicu un sāku atkal vākt krūzītes. -Okei. Labi.- viņš teica un arī sāka vākt krūzītes. -A kas bija?- jautāju, izlikdamies ka neko nezinu. -Nē, nekas svarīgs.- viņš teica, pasmaidīju un palīdzēja man vākt krūzītes un alkahola pudeles. Kamēr mēs vācām es aizdomājos cik ļoti man pietrūkst mani draugi, atpakaļ Hjūstonā, un man sāka tecēt asaras. Kad grasījos tās noslaucīt, lai neviens nepamana, virtuvē ienāca Malija. -Kāpēc tu raudi?-Malija un Meisons pajautāja vienā reizē. -Jūs esat ļoti labi draugi, bet man ļoti pietrūkst mani draugi Hjūstonā.- teicu un sāku raudāt vairāk. Meisons paskatījās uz Maliju un abi pienāca man klāt un samīļoja mani. -Usted, Meison, necesita de alguna manera obtener su teléfono para encontrar los números de algunas personas de Houston.- (Tev, Meison, kaut kā vajag dabūt viņas telefonu, lai var atras kaut kādu cilvēku numurus no Hjūstonas.) Malija teica Meisonam kaut ko Spāņu valodā, bet es nesapratu nevienu vārdu ko viņa pateica. -Para mí! Eres la mejor amiga!- (Kāpēc man! Tu esi viņas labāka draudzene!) -Pero a ella le gustas! Crees que no puedes verlo?- (Bet tev viņa patīk! Tu domā ka to nevar redzēt?) Ar to viņi beidza savu runu un Meisons nopūtās. -Par ko jūs runājāt?- Jautāju mazliet nomierinājusies bet asaras vēl tecēja. Viņi palaida mani vaļā no apskāviena un Malija teica,-Neko īpašu.- topasakot viņa izgāja ārā no virtuves ar jaunu gružu maisu rokā. Es aizgāju pie Meisona un apķēru viņu, viņš apķēra mani pretī, ļoti stipri, tā pat kā es viņu. Pēc kāda laika kad tā stāvējām, sapratu, ka mans labākais draugs no Hjūstonas un iepriekš no Dalasas, man patika. Katrā dzīvesvietā kur esmu dzīvojusi, man patika mans labākais draugs, bet abiem no viņiem bija draudzene, bet Meisonam gan nē.