Tajās pāris stundās kurās man bija silti es gulēju mierīgi, taču kad pamodos biju viens. Blitza bija aizgājusi un likusi saprast, ka tas bija vājuma mirklis.
Negribot, nācās atzīt, ka tas mani apbēdina.
Ko tur liegties, es izjutu savādas tieksmes pret šo meiteni, kura šķiet juta izteiktas antipātijas pret mani.
Viņas balss, smaids, mūžīgie argumenti, godīgums, paštaisnums un vēl tik daudz labu īpašību, ka nevarēju tās sasaukt pat prātā, lika man burtiski salūzt viņas klātbūtnē. Protams, es to neizrādīju, vienkārši iekšā kusu kā sviests uz pannas.
Kad torīt nesteidzīgi ierados treniņtelpā, būtībā biju aizmirsis, ka man vajadzētu domāt par to kā izbeigt paaudzēm ilgu karu. Manas domas kavējās savādā nostūrī, kurā galveno kārt mitinājās Blitza.
Šo nelielo detaļu, man atgādināja Grands "neuzkrītoši" pabāzdams man zem deguna Blekvelu muižas koordinātas-vecu karti.
Tagad patiešām sapratu, ka uzdevums ir īsts, nevis izsapņots, turklāt tas jāpaveic man. Acīmredzot kaut kur savas esības dzīlēs, biju cerējis, ka mani liks mierā, aizmirsīs un ignorēs.
Tagad no došanās ceļā mani atturēja vien mans prāts, kas nodarbojās ar simts un viena argumenta izgudrošanu.
Galvenais un pamatotākais bija: "Meitenes nav gatavas."
Kāds bija patiesais? Gatavs nebiju es.
*Blitza*
Nē. Nebūs. Man viņš nepatīk, nepatīk! Blitza tev viņš nepatīk.
Stāvēju pie spoguļa un dusmīgi blenzu uz sevi.
"Meitēn, nē.." klusi nočukstēju.
Izgāju no vannasistabas un izmisumā atkritu gultā.
Tas bija tik savādi, nebiju pieradusi nekontrolēt situāciju. Tomēr viss, kas saistījās ar Kreici, bija nepazīstams, spontāns, īpašs... Kaut kas puisī mani vilināja.
Tā kā pašlaik uzvedos pirms gadiem desmit, kad biju pusaudze. Nesaprotu, kāpēc atkal sapņoju par puisi. Esmu racionāla, pieaugusi sieviete!
Tomēr es nespēju pretoties... Man patika atcerēties viņa smaidu, atmiņās ar acīm pārskriet pār viņa lūpām kuras izskatījās tik maigas, kaut pār tām mēdza nākt asi vārdi, iztēloties kāda ir viņa matu struktūra, tie mūžam bija spuraini un nepakļāvīgi. Visbeidzot viņa acis, es nekad nebiju piedzīvojusi ko tādu. Kad viņš ielūkojās man tieši acīs, tas ko puisis man stāstīja zaudēja jēgu. Dažreiz, kad ielūkojos Kreiča acīs, es pazudu mīkstā miglā, citreiz samirku vasaras lietū, bet reizēm jutu tādu zosādu it kā pa manu ķermeni aizietu strāva. It kā.. It kā mūsu acis būtu savienotas un vairāk nebūtu nekā cita.
Šīs sajūtas bija neatkārtojamas, bet es gāju pret sevi. Man riebjas būt atkarīgai no kaut kā! Katru dienu, es cenšos atrast kaut ko kas man Kreicī nepatiktu, bet kas notiek?
Viņa čāpstināšana, kad puisis ēd, man liekas mīlīga. Ietiepīgums dod man iespēju diskutēt. Atturīgums, ir noslēpumains un pieticīgs. Jebkura slikta īpašība kaut kā atrada taciņu līdz labajām.
Bet es vēljoprojām ar visiem desmit nagiem turējos pie veselā saprāta. Man taču ar viņu un māsu jādodas glābt sasodītā burvju pasaule!
Sakodusi zobus apģērbos un devos uz treniņu. Rika vēl gulēja, tāpēc uzvedos cik klusi vien varēju. Kaut ko nogāzusi kārtējo reizi nopriecājos, ka sīkajai ir ciešs miegs.
YOU ARE READING
Kreicis
Fantasy"Mēs drīz dosimies ceļā." viņš nosvērti paziņoja. Puisim pat izdevās mani iztrūcināt, jo laikam biju kļūdījusies domādama, ka viņš nepamanīja manu ierašanos. Īsti nezināju ko atbildēt, tāpēc nomurkšķēju kaut ko gaužām nesaprotamu, Kreicis atdzīvojās...
