Kreicis

10. Neliela vētra

*Kreicis*

Izejot ārā no būdeles īsti nezināju ko gribu pasākt. Skaidrs bija viens, murgi mani ir panākuši dienas gaismā.

Kur lai dodos? Kur lai paslēpjos?

Man vajadzēja vietu, kur drīkstēja plosīties vētra..

Vieglākais risinājums būtu jūra, taču tad ciestu kravas, kuģi un to komandas.

Vēl mirklīti padomājis es devos uz mežu.

Ejot jakas piedurkne nedaudz uzlocījās un skatam atklājās rokassprādze.

Kopš viņa nomira, es ne reizes nebiju to novilcis. Tā vēstīja: "Tams + Enna = sprādziens."

Drīz vien manas kājas jau mina skuju paklāju.

Apsēdies uz celma klusi iesmējos. Kad Enna bija maza, viņa nevarēja vai negribēja izrunāt manu vārdu, tāpēc iesauca par Tamu. Iesauka man pielipa, un savādāk māsa mani vairāk nemaz nesauca.

Bija pagājuši jau divi gadi, taču sāpes neatkāpās. Zināju, ka var paiet divdesmit gadu un tāpat vieglāk nekļūs.

Es neļāvos asarām, galu galā esmu puisis un tas ir nožēlojami.

Taču šeit mežā neviens mani neredzēja, un mana sirds gluži kā akmens šķembas sāka durties sāpēs. Sajūtas bija teju neraksturojamas..

Zinu, ka tas nav iespējams, taču... Tas bija tā it kā mana sirds, ne jau fiziski, bet garīgi, protams, būtu pārvērtusies putekļos. Man iekšpusē viss bija pilnībā tukšs un izslaucīts. Tas cilvēks, kurš pirms diviem gadiem bija smējies un priecājies bija miris līdz ar Ennu. Uz šīs zemes bija palikusi tikai tukša čaula, kas vilka savu nožēlojamo eksistenci.

Vai dvēsele var mirt? Reizēm likās, ka tieši tas ir noticis ar mani.

Virs manis sāka griezties negaisa mākoņi. Varbūt man vajadzētu tos apturēt, taču bija laiks izlādēties. Pamazām sāka smidzināt, taču es nostaļģiski grimu atmiņās.

*Blitza*

Sākumā man nebija ne jausmas kur dodos, taču tad aptvēru, ka viņš gribēs būt pie sava elementa. Tātad rādīs vētru. Palūkojos apkārt, un tur jau tie bija- biezi, necaurredzami negaisa mākoņi. Puisis bija devies uz mežu, un es nevilcinoties sekoju.

Visas skrambas un pušumi, kas radās asajiem koku zariem iecērtoties miesā man nerūpēja. Tos sadziedēšu vēlāk.

*Kreicis*

Vētra uzņēma apgriezienus, un es jutos neizsakāmi labi esot epicentrā. Brāzmas kļuva arvien asākas un spēcīgākas, skrambāju kokus un centos tos izraut līdz ar saknēm. Šie bija veci, tāpēc tas neizdevās. Uzmirdzēja zibens un nogranda pērkons.. Es biju kā diriģents vētras orķestrī.

Piepeši izdzirdēju klusu čukstu.

"Kreici?" Apcirtos uz papēža. Nē, nē, muļķe! Ko viņa te dara?

"Man ļoti salst.." meitene nāca tuvāk, bet es nevarēju izbeigt vētru, mans prāts bija pārāk nemierīgs. Lai kā es centos, es nevarēju. Visu manu ķermeni pāršalca izbīlis, jo Blitzas lūpas metās zilas.

"Skrien prom pirms nav par vēlu! Esmu bīstams!" Viņa negāja prom tikai tuvojās man. Jo satrauktāks es biju, jo stiprākas kļuva brāzmas. Pār maniem vaigiem izsprāga sīkas izmisuma asaras, es viņu nogalināšu! Es nespēju apturēt vēju, taču redzēju kā sasprēgā viņas vaigi, redzēju, ka meitenei sāp. Mans prāts nebija skaidrs, iekšā viss sāpēs virmoja, es nevarēju apstādināt notiekošo.

Pievarot pēdējos soļus starp mums Blitza mani cieši, jo cieši apskāva. Tas mani ārkārtīgi samulsināja, jo bija licies, ka viņai ļoti nepatīku. Meitene bija neatkārtojami silta.

Arī es viņu apskāvu un tagad viesulis griezās ap mums. Man radās sajūta, ka Blitza izsūc visu auksto no manis atstājot tikai siltumu. Piekļaujot meiteni sev cieši klāt, likās dziedēju arī tukšumu krūtīs. Negribēju laist viņu vaļā. Vētra lēnām norima, līdz ar manu prātu, kurš koncentrējās tikai uz Blitzas augumu un sirdspukstiem. Drīz vien debesis bija tikai viegli pelēcīgas.

Viņa neatrāvās un es arī nē. Man palika arvien siltāk, un nu jau visas sāpes bija prom, taču meitene manās rokās saļima. Līdz ar viņu apsēdos uz baļķa kā uz improvizēta soliņa.

"Ko tu izdarīji?" Jautāju viņai. Blitza paskatījās uz mani un tad gandrīz pa miegam piespieda savu vaigu pie mana, tā kā viņai gandrīz nācās šļupstēt.

"Es paņēmu tavu negatīvo enerģiju. Velns, lai parauj kā tu dzīvo ar to tik lielā daudzumā?" Blitza īslaicīgi bija paņēmusi manas sāpes, taču nu bija pārgurusi. Ignorēju jautājumu. Es nezināju kā tas ir iespējams.

"Klau, miegamice, paņem enerģiju no kāda koka, lai varam patērzēt sakarīgi." Meitene nepaklausīja un nožāvājās.

Tad viņa ļoti skumji paskatījās uz mani. Kas ir ar viņu? Ko viņa te vispār dara?

"Lūdzu, piedod man. Piedod, par manu attieksmi! Tu nebiji to pelnījis." Nopūšos. Grands viņām parādījis..

"Neatvainojies." Ar plaukstas vēzienu savācu viņas asaras un aizlidinu prom.

"Cik.. Cik veca viņa bija?" Viņa nedaudz norūpējusies paskatās uz mani.

"Septiņpadsmit."

Blitza caururbj mani ar savām zilganajām acīm.

"Lūdzu pastāsti." Zināju, ka šis brīdis pienāks.. Bet negribēju iedziļināties detaļās.

"Klau, nebāzies kur nelūdzu. Varbūt citreiz. Neesmu pārāk sentimentāls. Turklāt man nepatīk to visu pārdzīvot no jauna." Meitene nikni paskatās uz mani, taču tas izskatās mīļi, smieklīgi un vienkārši neatvairāmi.

"Rupeklis." Viņa noburkšķ, es izplūstu smieklos un saņemu belzienu pa roku.

Blitza uz brīdī aizver acis un tad jau šņākuļo uz mana pleca.

Tik dīvaini.. Kaut kas tik silts var pastāvēt līdzās kaut kam tik aukstam.

Aplieku roku ap meitenes pleciem un iegremdēju seju viņas matos. Tik sen neesmu bijis ar meiteni..

"Eu, Kreici, es vēl neguļu, tāpēc beidz tik uzkrītoši baudīt manu matu smaržu." Jau atkal es smejos, taču neko nemainu. Lai gan jāatzīst sajūta ir drausmīgi neveikla.

Meitenes enerģija ir ļoti lipīga un arī mani lēnām pārņem miegs.

"Klausies.. Šito mēs nevienam nestāstīsim.. Un mēs neesam kopā, saprati?" Viņa gandrīz aizmigusi penterē.

"Aizveries un guli." Pirmo reizi šo gadu laikā mani plakstiņi miegam padodas līdz ar smaidu lūpās.