Kreicis

2. Vēl daži jautājumi

Valda klusums. Viņi taču joko, vai ne? Es, protams, nesūdzos par savu izbeigto "unikumu," vienkārši, kas es par skolotāju?! Es pats neko nemāku! Turklāt... Es ienīstu cilvēkus. Es nemāku sadarboties.. šīs pārdomas velkas 3 sekundes, un tikai tad saprotu, ka MAN ir jāuzdod jautājumi. Pat nezinu kurš ir vairāk izsists no sliedēm- es vai viņa.

Aplūkoju meiteni, kura jau ir noņēmusi kapuci. Nu burvīgi! Ko tad tas nozīmē? Blondi mati, zilas acis, iedegums.. Vai liktenis spļauj man acīs? Bārbija? Es nemāku apieties ar cilvēkiem, bet šādus ciest nevaru!

Tomēr pa virsu savam pretīguma un bažu kamolam, es uzliku vēsu atturības masku. Meitene noteikti ir satraukusies, nav īstais brīdis.

"Sveicam saimē! Ja vēlies nosauc savu vārdu, ja gribi būt anonīma, labprāt uzklausīsim tavu pseidonīmu." Es to pateicu noraidoši un gan jau iedvesu bailes..

"Mmani..." meitene apraujas. Pavadām 3 minūtes pilnīgā klusumā. Biedri ir iecietīgi, gandrīz visi ir piedzīvojuši šo neveiklo momentu.

"Rika. Mani sauc Rika." Meitene ir pavisam bāla, taču skatās man acīs. Dīvaini, bet uz brìdi šķiet, ka tās gaismā atmirdz pelēkas, nevis zilas, taču mirklis ir pavisam īss, tāpēc nepagūstu pārliecināties.

"Sveika, Rika. Kāds ir tavs vecums, un kad atklāji savu potenciālu?" Bļāviens, cik muļķīgi tas skanēja! Potenciālu? Nopietni? Domās iesitu sev pa pieri.

"Esmu 16 gadus veca, un nosacīti savas "spējas" atklāju vakar." Mans prāts pieķeras pie vārda "nosacīti." Ko tad tas nozīmē? Meitene vēl ir pavisam bērns... Ko lai es iesāku? Es viņu vienkārši iedzīšu paniskās bailēs.

Grands vēlreiz uzsit knipi. Platformas pazūd, un mēs atkal stāvam uz zemes.

"Jauniņās, lūdzu nāciet man līdzi! Pārējie var izklīst. Kreici, arī tev jānāk." It kā sajutis to, ka vēlos pazust, Grands piebilda.

Viņam taisnība, man taču ir jāiepazīstas ar... Ar mācekli. Pie šī jēdziena nāksies pierast.

"Sakiet lūdzu, vai es drīkstu rīt iet uz skolu?" zaglīgi paskatos uz meiteni, interesanti... Lielākā daļa jauniešu uzdod pretējo jautājumu.

Grands atkal uzsit knipi, un no zemes iznirst divi viens otram pretī novietoti melni ādas dīvāni. Redzu meiteņu acīs slēptu pārsteigumu, viņas galīgi nav pieradušas pie maģijas. Ieņemu vietu līdzās Grandam, māsas neveikli apsēžas mums pretī. Pēkšņi iedomājos, ka viņas nemaz nav līdzīgas. Viņas vieno tikai gaišie mati.

Joprojām nespēju noticēt, ka Rika ir vētras elementa pārstāve. Gadiem ejot biju pamanījis šādas tādas... sakritības.

Aqua magiem mati bija gandrīz balti, un skatoties viņiem acīs gandrīz varēja noticēt, ka tās ir piesmeltas ar ūdeni. Terras pārstāvjiem galvas saulē atmirdzēja kā smilšu graudi un acis spulgoja zaļganas. Aer grupiņai mati bija piķa melni, bet acīs mūžam valdīja zilgans, aizsapņojies skatiens. Un ignis.. Ak, viņus bija gaužām viegli atpazīt. Viņu mati atspīdēja rūsgani, un brūnajās acīs vienmēr liesmoja nesavaldītas uguntiņas. Savukārt raksturojot manu izskatu.. Varētu teikt, ka es izskatos pavisam parasti. Manuprāt, tas tāpēc, ka pārvaldu vairākus elementus- gan matu, gan acu krāsa ir sajaukusies no aqua, aer un electricity (elektrība) raksturojošajiem elementiem. Mani mati ir kastaņbrūni, bet acis tumši pelēkas. Jāatzīst pat ieskatoties spogulī acīs jaušas, kas pārdabisks- gluži tāpat kā tempestatis lode, arī tās ir piepildītas ar dūmakainu miglu. Turklāt esmu pārliecinājies par to, ka tad kad esmu sadusmots, satumst arī acis- tās vēršas ledainas un bīstami tumšas.

Visas šīs pārdomas manī uzvirmoja tāpēc, ka elementu pārstāvjus parasti varēja atpazīt viegli.

Ja cilvēks ievēlēšanas brīdī nebija gluži raksturojošs savam elementam, tad drīz vien tas mainījās, taču izmaiņas bija minimālas. Viss kas mainījās manī bija acis, pirms ievēlēšanas tās bija pelēkzaļas. Piemēram, Sombras cirtas pirms divām nedēļām vijās kastaņbrūnas. Tagad tās bija tumšākas. Varēju būt pat ļoti drošs, ka Rika galīgi nav piemērota vētrai. Pat ja viņas mati ir krāsoti, acis vairāk vedināja domāt par ūdens elementu, un tik radikālas pārmaiņas nedrīkstēja veikt pat piederība vētrai.