Kreicis

1. To nu gan es neparedzēju

Vīrietis lieki nerunāja, šo īpašību es dievināju.

"Šī steidzamā sapulce ir izsludināta jaunpienācēju dēļ." Dzirdēju sevi un citus nopūšamies. Iekšēji mēs visi baidījāmies no tā, ka ir pagājuši 14 gadi kopš Grands dibināja šo organizāciju, taču tieši pēdējā pusgada laikā mums bija pievienojušies 5 magi. Tas ir nedabīgi daudz, ja ņem vērā to, ka sākumā jauns mags bija milzīgs retums- tādi pievienojās tikai reizi gadā vai pat divos.

Visas grupas stājas aplī...

Es stāvu vidū, visa pasaule griežas. Es nebaidos no šiem cilvēkiem, taču slepeni ceru, ka tikšu pie ignis magiem. Palikušas tikai divas lodes, un uz brīdi man liekas, ka šurp patiešām lidos dzirksteļojošā uguns lode. Taču manām rokām tuvojas... tukšā. Nedzirdu nevienu ieelpu, visi ir sastinguši, klusumu pārtauc skaļš pērkona dārds lodei pieskaroties manām plaukstām...

8 gadus vecās atmiņas uzplaiksnī pēkšņi, taču es lieliski saprotu, kas šiem cilvēkiem tūdaļ jāpārcieš. Izvēles ceremonija ir piemeklējusi mūs visus. Lai gan kāda izvēle? Drīzāk jau nolemtība. Liktenis.

Mēs visi zinām, kas darāms. Grands uzsit knipi, un no plakanās grīdas izspraucas sešas platformas un uz katras atrodas pa galdiņam ar lādi.

Saskatos ar Sombru. Viņa pirmo reizi to vēros no malas.

Nostājos viens pats uz savas platformas. Pirmos 3 gadus tas bija neizsakāmi neveikli, jo jutos nepelnīti atalgots- katras grupas stiprākais pārstāvis ir lodes pavadonis, glabātājs. Jau pirmajā reizē nācās iemācīties apieties ar tempestatis lodi. Es neesmu stiprākais, esmu vienīgais.

Grands ieņem vietu uz platformas. Viņš pavadīs un sagatavos tukšo lodi, ja gadījumā būs atklājies jauns elements. Vispār Grands ir vienīgais piektā līmeņa mags šeit. Viņš pārvalda ne tikai mūs, bet arī laiku. Tas mēdz būt diezgan baisi.

Arī pārējie sastājas uz savām platformām.

Tagad Grands aicina vienu no cilvēkiem apļa centrā. Mazākais stāvs satrūkstas un paliek kā zemē iedzīts. Otrs cilvēks ir nedaudz drosmīgāks un dodas uz centra pusi. Tiklīdz stāvs uzkāpj uz nelielā apļa, lādes ar knikšķi atveras, un man kā pavadonim jāizņem lode. Tā ir dūmakaini pelēka un iekšā ik pa laikam uzplaiksnī zibens. Lode paceļas gaisā, un es to gādīgi aizvedu līdz platformas robežai.

Tad lodes sāk savu deju griežoties uz riņķi. Piemērotākā dosies pie cilvēka centrā.

Pa vienai atbirst iespējas. Pirmā atpakaļ atgriežas aqua, cik labi! Vēl vienu sirēnu es neizturētu. Tad atsijājas arī terra, aer un manējā. Tagad vidū griežas tikai tukšā un ignis. Ja godīgi, tas ir iespaidīgi, uguns ir apbrīnojama. Taču piepeši ignis lode dodas atpakaļ pie uguns magiem. Un tas nozīmē... Tas nozīmē, ka ir atklājies jauns elements.

Lode nokļūst bālajās rokās, un piepeši pār mums visiem nošalc spēcīgs vilnis. Lode ir apzinājusi sevi- industria - enerģija. Cilvēks noņem kapuci... Tā ir meitene ar rīsu pelēcīgi baltiem matiem. Viņa spēcīgi trīc. Ak, es viņu saprotu tik labi!

Grands dodas uz priekšu un uzsāk parasto jautājumu virkni.

"Sveicināta saimē! Reti kurš no mums vēlas izpaust savu īsto vārdu, tāpēc nesteidzies atbildēt uz manu īso jautājumu, kā tevi sauc?" Grands laipni smaida. Vīrietim padodas uzņemšanas protokolu padarīt nepiespiestu.

Meitene vilcinās tikai brīdi: "Mani sauc Blitza." Nesaprotu, kāpēc viņa tik ļoti atgādina mani pirmajā reizē? Es apzinos, ka viņa ir ievēlēta tikko, bet jau tagad līdzība ir nenoliedzama. Arī man pēdējā atkrita ignis lode. Arī es radīju jaunu elementu. Arī man nesagādāja grūtības izdomāt savu segvārdu... Jūtos nedaudz iztrūcināts.

"Tātad Blitza. Kāds ir tavs vecums, un cik ilgi tu jau dzīvo ar savām spējām?" Neviens nespēj nodzīvot ar spējām vienatnē ilgāk par divām nedēļām, tāpēc, manuprāt, otrajam jautājumam nav jēgas.

"Man ir 22 gadi, un.. To ka esmu "apdāvināta" zināju jau labu laiku, bet dīvainības ko jāsauc par spējām sāka atklāties tikai pirms pāris dienām."

"Labi, Blitza, piedod, bet tas nav viss. Mums vēl jāpieņem tava māsa, un tas nozīmē, ka tev jākļūst par lodes pavadoni tagad un uzreiz. Spika, palīdzi viņai, lūdzu." Grands nosit knipi, un no zemes iznirst vēl viena platforma. Spika saņem meitenes roku, uzsmaida un palīdz uzkāpt uz platformas. Grands iedod Blitzai lodi.

"Neuztraucies, to nevar saplēst. Tu to nevari izdarīt nepareizi. Viss kas tev jāizdara ir, maigi jāieved lode vidū." Atpazīstu meitenes apjukumu. Neredzu bailes, tikai apņēmību un nelielas šaubas. Blitza pamāj ar galvu.

Vidū ieiet otrs stāvs, pavadu lodi otrreiz, un tās atkal ierauj mūsu skatienus virpulī. Domās atgriežos pie gaišmatainās meitenes. Iespējams viņa būs pirmais cilvēks šeit ar kuru apsveicināšos labprātīgi...

Pēkšņi saprotu, ka visu elementu pārstāvji skatās uz mani. Mana tempestatis lode nav atgriezusies.

Tā atrodas mazā stāva trīcošajās rokās.