"Lamzak, vācies!" cik vien sparīgi spēju nodomāju. Galu galā norādījumi bija skaidri, un pamatota iemesla ilgāk uzturēties manā galvā viņam nebija.
"Lābii, tad kur parasti." puisis novilka. Pazīdams mani, viņš negaidīja atbildi un pazuda.
Ārā lija, bet ja godīgi man tas galīgi netraucēja, tomēr cenšoties iejusties cilvēcīgajā lomā kā pilnīgs idiots noskurinājos un sāku stulbi izvairīties no peļķēm.
Par laimi vairāk nebija tālu. Priekšā jau vīdēja vecais avīžu kiosks. Parastam garāmgājējam, tas neizraisītu nekādu interesi. Saplēstie stikli un tumšā aura lika turēties krietni pa gabalu.
Aizgājis līdz necilajai būdiņai novaikstījos, tomēr noteikumi nemainās. Pieliecos pie blakus augošā ērkšķa un iedūru to miesā. Tie laiki, kad roka pirms ierastās procedūras trīcēja bija pagājuši.
Kā jau parasti kioska salauztās durvis transformējas un ar melodisku klikšķi atvērās. Devos lejā nebaidoties par durvīm. Aiz manis tās tūdaļ aizcirtās.
Nokāpis līdz gaišajai telpai pazemē, samanīju stūrī Lamzaku.
Un te nu jāpaskaidro pāris lietas. Neviens te nav parasts cilvēks. Šeit visi dažādos līmeņos no 1-5 valdīja pār elementu.
Tātad telpas labajā stūrī stāvēja Lamzaks, Procions un Spika (dvīņi bija izvēlējušies segvārdus spožāko zvaigžņu vārdā). Šos trīs cilvēkus vienoja terra. (zeme) Pār šo grupiņu atbildēja Lamzaks, viņš ir ceturtā līmeņa mags.
Uz manu pusi kā jau parasti nāca Bulta. Meitene ar platīna blondiem matiem, viņa tiešām bija skaista, bet drausmīgi uzmācīga.
"Ā, Kreici... Prieks tevi redzēt. Kā sokas?" Viņa atsedza skatam savus baltos ilkņus.
"Bulta, liecies mierā." Ar manu ledaino skatienu meitenei šoreiz laikam pietika, jo viņa atkal pievienojās Gekonam (Gekam), Polluksam un Luksai. Viņi piederēja aqua (ūdens). Kā jau tas bija paredzams viņai piemita sirēnas gēns. Pār šo grupu atbildēja Luksa, cik man zināms, tas tāpēc ka viņa ir daļēja ķermeņmijēja un spēja ūdenī pieaudzēt sev žaunas.
Kā parasti uz zemes aplī sēdēja aer (gaiss) grupa kurā dzīvojās Lins, Kaseopeja, Pits un Sombra. Viegli varēja saprast, ka galvenais ir Pits. Viņš vienkārši bija vispieredzējušākais. Pār vīrieša aci stiepās gara rēta it kā to apliecinot.
Pēdējais nosacīti atdalītais grupējums bija Gēls, Feneks, Ronde un Freija. Jau pa gabalu viņi izstaroja savu piederību - ignis (uguns). Skaidrs bija tas, ka ar viņiem nedrīkstēja strīdēties. Katru reizi viņi mainīja savu līderi.
Savukārt es biju viens savā elementā- tempestatis (vētra). Iespējams pirmajā mirklī izliksies baigi forši, jo esmu unikāls.. Nu ne gluži. Man bija jādarbojas vienatnē neskatoties uz apstākļu sarežģītību. Un neskatoties uz to, ka spēju pārvaldìt vienlaikus ūdeni, gaisu un elektrību man nācās rauties daudz smagāk nekā citiem. Esmu tāda kā melnā avs. Tomēr jāatzīst biju apmierināts- 24 gadu vecumā trešais līmenis nav peļams rezultāts.
Lamzaks sāk māt ar roku.
Pareizi, galīgi vienu mani neatstāja- man uzkabināja Lamzaku par aukli. Nesaprotu kāpēc. Labprātāk būtu pilnībā neatkarīgs.
Šodien ir īpaša diena, jo te esam visi kopā. Tas var nozīmēt tikai divas lietas- ir jauniņais (maz ticams, jo pirms divām nedēļām pievienojās Sombra) vai arī atklājies īpašs uzdevums.
Tad tieši laikā kā jau parasti nodrebēja grīda un mēs visi sajutām Granda klātbūtni. Viņš iznāca no ēnu sabiezējuma ar DIVIEM stāviem kapucēs pie rokas.
ВИ ЧИТАЄТЕ
Kreicis
Фентезі"Mēs drīz dosimies ceļā." viņš nosvērti paziņoja. Puisim pat izdevās mani iztrūcināt, jo laikam biju kļūdījusies domādama, ka viņš nepamanīja manu ierašanos. Īsti nezināju ko atbildēt, tāpēc nomurkšķēju kaut ko gaužām nesaprotamu, Kreicis atdzīvojās...
