"Lamzak, vācies!" cik vien sparīgi spēju nodomāju. Galu galā norādījumi bija skaidri, un pamatota iemesla ilgāk uzturēties manā galvā viņam nebija.
"Lābii, tad kur parasti." puisis novilka. Pazīdams mani, viņš negaidīja atbildi un pazuda.
Ārā lija, bet ja godīgi man tas galīgi netraucēja, tomēr cenšoties iejusties cilvēcīgajā lomā kā pilnīgs idiots noskurinājos un sāku stulbi izvairīties no peļķēm.
Par laimi vairāk nebija tālu. Priekšā jau vīdēja vecais avīžu kiosks. Parastam garāmgājējam, tas neizraisītu nekādu interesi. Saplēstie stikli un tumšā aura lika turēties krietni pa gabalu.
Aizgājis līdz necilajai būdiņai novaikstījos, tomēr noteikumi nemainās. Pieliecos pie blakus augošā ērkšķa un iedūru to miesā. Tie laiki, kad roka pirms ierastās procedūras trīcēja bija pagājuši.
Kā jau parasti kioska salauztās durvis transformējas un ar melodisku klikšķi atvērās. Devos lejā nebaidoties par durvīm. Aiz manis tās tūdaļ aizcirtās.
Nokāpis līdz gaišajai telpai pazemē, samanīju stūrī Lamzaku.
Un te nu jāpaskaidro pāris lietas. Neviens te nav parasts cilvēks. Šeit visi dažādos līmeņos no 1-5 valdīja pār elementu.
Tātad telpas labajā stūrī stāvēja Lamzaks, Procions un Spika (dvīņi bija izvēlējušies segvārdus spožāko zvaigžņu vārdā). Šos trīs cilvēkus vienoja terra. (zeme) Pār šo grupiņu atbildēja Lamzaks, viņš ir ceturtā līmeņa mags.
Uz manu pusi kā jau parasti nāca Bulta. Meitene ar platīna blondiem matiem, viņa tiešām bija skaista, bet drausmīgi uzmācīga.
"Ā, Kreici... Prieks tevi redzēt. Kā sokas?" Viņa atsedza skatam savus baltos ilkņus.
"Bulta, liecies mierā." Ar manu ledaino skatienu meitenei šoreiz laikam pietika, jo viņa atkal pievienojās Gekonam (Gekam), Polluksam un Luksai. Viņi piederēja aqua (ūdens). Kā jau tas bija paredzams viņai piemita sirēnas gēns. Pār šo grupu atbildēja Luksa, cik man zināms, tas tāpēc ka viņa ir daļēja ķermeņmijēja un spēja ūdenī pieaudzēt sev žaunas.
Kā parasti uz zemes aplī sēdēja aer (gaiss) grupa kurā dzīvojās Lins, Kaseopeja, Pits un Sombra. Viegli varēja saprast, ka galvenais ir Pits. Viņš vienkārši bija vispieredzējušākais. Pār vīrieša aci stiepās gara rēta it kā to apliecinot.
Pēdējais nosacīti atdalītais grupējums bija Gēls, Feneks, Ronde un Freija. Jau pa gabalu viņi izstaroja savu piederību - ignis (uguns). Skaidrs bija tas, ka ar viņiem nedrīkstēja strīdēties. Katru reizi viņi mainīja savu līderi.
Savukārt es biju viens savā elementā- tempestatis (vētra). Iespējams pirmajā mirklī izliksies baigi forši, jo esmu unikāls.. Nu ne gluži. Man bija jādarbojas vienatnē neskatoties uz apstākļu sarežģītību. Un neskatoties uz to, ka spēju pārvaldìt vienlaikus ūdeni, gaisu un elektrību man nācās rauties daudz smagāk nekā citiem. Esmu tāda kā melnā avs. Tomēr jāatzīst biju apmierināts- 24 gadu vecumā trešais līmenis nav peļams rezultāts.
Lamzaks sāk māt ar roku.
Pareizi, galīgi vienu mani neatstāja- man uzkabināja Lamzaku par aukli. Nesaprotu kāpēc. Labprātāk būtu pilnībā neatkarīgs.
Šodien ir īpaša diena, jo te esam visi kopā. Tas var nozīmēt tikai divas lietas- ir jauniņais (maz ticams, jo pirms divām nedēļām pievienojās Sombra) vai arī atklājies īpašs uzdevums.
Tad tieši laikā kā jau parasti nodrebēja grīda un mēs visi sajutām Granda klātbūtni. Viņš iznāca no ēnu sabiezējuma ar DIVIEM stāviem kapucēs pie rokas.
Vīrietis lieki nerunāja, šo īpašību es dievināju.
"Šī steidzamā sapulce ir izsludināta jaunpienācēju dēļ." Dzirdēju sevi un citus nopūšamies. Iekšēji mēs visi baidījāmies no tā, ka ir pagājuši 14 gadi kopš Grands dibināja šo organizāciju, taču tieši pēdējā pusgada laikā mums bija pievienojušies 5 magi. Tas ir nedabīgi daudz, ja ņem vērā to, ka sākumā jauns mags bija milzīgs retums- tādi pievienojās tikai reizi gadā vai pat divos.
Visas grupas stājas aplī...
Es stāvu vidū, visa pasaule griežas. Es nebaidos no šiem cilvēkiem, taču slepeni ceru, ka tikšu pie ignis magiem. Palikušas tikai divas lodes, un uz brīdi man liekas, ka šurp patiešām lidos dzirksteļojošā uguns lode. Taču manām rokām tuvojas... tukšā. Nedzirdu nevienu ieelpu, visi ir sastinguši, klusumu pārtauc skaļš pērkona dārds lodei pieskaroties manām plaukstām...
8 gadus vecās atmiņas uzplaiksnī pēkšņi, taču es lieliski saprotu, kas šiem cilvēkiem tūdaļ jāpārcieš. Izvēles ceremonija ir piemeklējusi mūs visus. Lai gan kāda izvēle? Drīzāk jau nolemtība. Liktenis.
Mēs visi zinām, kas darāms. Grands uzsit knipi, un no plakanās grīdas izspraucas sešas platformas un uz katras atrodas pa galdiņam ar lādi.
Saskatos ar Sombru. Viņa pirmo reizi to vēros no malas.
Nostājos viens pats uz savas platformas. Pirmos 3 gadus tas bija neizsakāmi neveikli, jo jutos nepelnīti atalgots- katras grupas stiprākais pārstāvis ir lodes pavadonis, glabātājs. Jau pirmajā reizē nācās iemācīties apieties ar tempestatis lodi. Es neesmu stiprākais, esmu vienīgais.
Grands ieņem vietu uz platformas. Viņš pavadīs un sagatavos tukšo lodi, ja gadījumā būs atklājies jauns elements. Vispār Grands ir vienīgais piektā līmeņa mags šeit. Viņš pārvalda ne tikai mūs, bet arī laiku. Tas mēdz būt diezgan baisi.
Arī pārējie sastājas uz savām platformām.
Tagad Grands aicina vienu no cilvēkiem apļa centrā. Mazākais stāvs satrūkstas un paliek kā zemē iedzīts. Otrs cilvēks ir nedaudz drosmīgāks un dodas uz centra pusi. Tiklīdz stāvs uzkāpj uz nelielā apļa, lādes ar knikšķi atveras, un man kā pavadonim jāizņem lode. Tā ir dūmakaini pelēka un iekšā ik pa laikam uzplaiksnī zibens. Lode paceļas gaisā, un es to gādīgi aizvedu līdz platformas robežai.
Tad lodes sāk savu deju griežoties uz riņķi. Piemērotākā dosies pie cilvēka centrā.
Pa vienai atbirst iespējas. Pirmā atpakaļ atgriežas aqua, cik labi! Vēl vienu sirēnu es neizturētu. Tad atsijājas arī terra, aer un manējā. Tagad vidū griežas tikai tukšā un ignis. Ja godīgi, tas ir iespaidīgi, uguns ir apbrīnojama. Taču piepeši ignis lode dodas atpakaļ pie uguns magiem. Un tas nozīmē... Tas nozīmē, ka ir atklājies jauns elements.
Lode nokļūst bālajās rokās, un piepeši pār mums visiem nošalc spēcīgs vilnis. Lode ir apzinājusi sevi- industria - enerģija. Cilvēks noņem kapuci... Tā ir meitene ar rīsu pelēcīgi baltiem matiem. Viņa spēcīgi trīc. Ak, es viņu saprotu tik labi!
Grands dodas uz priekšu un uzsāk parasto jautājumu virkni.
"Sveicināta saimē! Reti kurš no mums vēlas izpaust savu īsto vārdu, tāpēc nesteidzies atbildēt uz manu īso jautājumu, kā tevi sauc?" Grands laipni smaida. Vīrietim padodas uzņemšanas protokolu padarīt nepiespiestu.
Meitene vilcinās tikai brīdi: "Mani sauc Blitza." Nesaprotu, kāpēc viņa tik ļoti atgādina mani pirmajā reizē? Es apzinos, ka viņa ir ievēlēta tikko, bet jau tagad līdzība ir nenoliedzama. Arī man pēdējā atkrita ignis lode. Arī es radīju jaunu elementu. Arī man nesagādāja grūtības izdomāt savu segvārdu... Jūtos nedaudz iztrūcināts.
"Tātad Blitza. Kāds ir tavs vecums, un cik ilgi tu jau dzīvo ar savām spējām?" Neviens nespēj nodzīvot ar spējām vienatnē ilgāk par divām nedēļām, tāpēc, manuprāt, otrajam jautājumam nav jēgas.
"Man ir 22 gadi, un.. To ka esmu "apdāvināta" zināju jau labu laiku, bet dīvainības ko jāsauc par spējām sāka atklāties tikai pirms pāris dienām."
"Labi, Blitza, piedod, bet tas nav viss. Mums vēl jāpieņem tava māsa, un tas nozīmē, ka tev jākļūst par lodes pavadoni tagad un uzreiz. Spika, palīdzi viņai, lūdzu." Grands nosit knipi, un no zemes iznirst vēl viena platforma. Spika saņem meitenes roku, uzsmaida un palīdz uzkāpt uz platformas. Grands iedod Blitzai lodi.
"Neuztraucies, to nevar saplēst. Tu to nevari izdarīt nepareizi. Viss kas tev jāizdara ir, maigi jāieved lode vidū." Atpazīstu meitenes apjukumu. Neredzu bailes, tikai apņēmību un nelielas šaubas. Blitza pamāj ar galvu.
Vidū ieiet otrs stāvs, pavadu lodi otrreiz, un tās atkal ierauj mūsu skatienus virpulī. Domās atgriežos pie gaišmatainās meitenes. Iespējams viņa būs pirmais cilvēks šeit ar kuru apsveicināšos labprātīgi...
Pēkšņi saprotu, ka visu elementu pārstāvji skatās uz mani. Mana tempestatis lode nav atgriezusies.
Tā atrodas mazā stāva trīcošajās rokās.