Melisa
Asais vējš pūta matus uz visām debess pusēm, lietus lija un nevienu nemaniju pamestajā parkā. Viss kā pēc plāna. Uzlīdu uz vecā parka tilta, notriecu asaras no sārtajiem vaigiem, un paņēmusi telefonu no kabatas atradu kontaktu „Alekū“. Sāku rakstīt atvadu ziņu.
/Citēju/
«Alekss, lai kā gan es tevi nemīletu vai mīletu, es zinu, Tu mani nekad neiemīletu, tāpēc.. Šīs ir atvadas. Gan jau uzzinās kaut kad, kad Tev to vajadzēs zināt, kur esmu palikusi, jo šī ir pēdējā ziņa no manis Tev. Mīlestība dara savu, nodevība savu.»
Es nezinu vai aizsutiju to, vai arī nē, bet kaut kā jau viņš to uzzinās. Asaras un kāre pēc nāves paaugstinājās.
...
Viens solis.
...
Liekas, ka nekas vairs nav kā bija, tajās dažās sekundēs redzu visus savus septiņpadsmit gadus.
Tumsa.
Alekss
Lietus. Pamestais, vecais parks. Miers. Kā man patīk pabūt vienam ar savām domām.. Ideāli!
...
- Melisa! - Iekliedzos.
...
Hey, esmu Kettijaa un šis ir mans pirmais stāsts „Wattpad“.
