Tas viss sākās ar vāzi.
Tā īsti nebija parasta vāze- to mamma bija mantojusi no savas vecmammas pirms dažiem gadiem. Vāze bija no māla- spīdīga, ar dažādiem sarežģītiem rakstiem. Mammai tā ļoti patika. Tētim ne īpašī.
Kādu dienu, kad es spēlēju bumbu iekštelpās- tieši tā, kā man teica, lai es nedaru-, bumba netīšām trāpija vāzei. Tā nokrita un sašķīda. Mamma, izdzirdējusi troksni, atnāca. Tad viņa sāka kliegt uz mani, kāpēc es tā darīju, vai es tiešām esmu tik stulbs, vai man viss kārtībā ar galvu. Tētis arī atnāca, kad izdzirdēja, ka mamma kliedz. Tētis teica, lai mamma nomierinās un beidz kliegt, jo tā ir tikai vāze. Mamma sāka raudāt un kliegt uz tēti, ka viņš viņu nesaprot un ka Džeimss viņu saprot daudz labāk.
Tad viss apklusa un klusums bija tik spiedošs, ka man gribējāš iet prom, bet es to nedarīju.
Mamma sāka teikt: "Ak, Kungs, Oliver, es to tā nedomāju, lūdzu, ieklausies manī...", bet tētis jau bija prom. Mamma atkal sāka raudāt un teica, lai es eju uz savu istabu. Šoreiz es viņu klausīju.
Tētis neatgriezās mājās līdz pusnaktij, pamatīgi iereibis un smirdot pēc alkohola. Es dzirdēju tēti virtuvē kliedzam uz mammu sliktus vārdus, kas man nepatika, bet es baidījos iet lejā, jo vienreiz, kad tētis piedzērās, viņs man iesita ar stikla pudeli. Kopš tās reizes es no tēta mazliet baidos.
Lai vairs nedzirdētu sliktos vārdus, es mēģināju aizmigt un man tas ar laiku izdevās, taču sapņu vietā man bija murgs, ka tētis mani sit un mamma tikai kliedz uz mani, un neviens man nepalīdz.
Kad es pamodods, tikko sakās rīts. Tajā dienā es visu laiku pavadīju ārpusē prom no mājām, lai arī cik garlaicīgi biju un cik izsalcis es būtu.
Pēc dažā dienām mamma atzinās, ka krāpj tēti ar kādu vīrieti vārdā Džeimss. Tētis neko neteica. Šoreiz viņs nepiedzērās un nesāka teikt sliktus vārdus un man tas patika.
Divas nedēļas vēlāk tētis atnāca mājās no darba un teica, ka viņš šķiršoties no manis. Es pajautāju mammai, kāpēc viņa atkal raud, jo, ja mamma raud, viņs nevar būt priecīga. Mamma teica, ka tā ir mana vaina un apskāva mani, un nobučoja mani uz pieres. Es apskāvu viņu pretī.
Tētis pēc tam nenāca mājās vienu mēnesi. Kad viņš atgriezās, viņs teica, lai es sāku kravāt savas mantas, jo es došos dzīvot pie viņa. Mamma teica, ka tā nevarot, bet viņš teica, ka viņam ir tiesas pavēle, kas nozīmē, ka man nav izvēles, jo tiesa ir stipra un gudra. Tāpēc es savācu savas drēbes un rotaļlietas, apskāvu mammu un iekpāpu tēta mašīnā.
Man bija seši gadi.
