Vasaras Dienas

1. Nodaļa

 Vasara bija patiesi karsta. Saule cepa cilvēku plecus un tvaiks, kas cēlās no asfalta, sāka spēlēt trikus ar automašīnu vadītāju prātiem. Beāte Heiza devās pēc saldējuma, lai atvēsinātos šajā karstajā dienā. Tā nu bija sagadījies ka viņas dzīvoklī nebija kondicioniera.

"Hei, Beāt!" Sauca kāda balss, kuru Beāte vēl nespēja atpazīt. Tikai tajā brīdī kad viņa bija pagriezusies, lai redzētu runātāju viņa atpazina savu paziņu, Ģirtu.

"O! Čau, Ģirt!"

Beāte pavērās uz Ģirta draugu baru. Lielāko daļu viņa atpazina. Tās bija sejas ko viņa bija redzējusi skolā, bet nebija iepazinusies ar to īpašniekiem. Nepazīstamajiem pusaudžiem Beāte nepievērsa uzmanību, bet viens izcēlās starp visiem. Viņam mugurā bija melns pulovers un pusgarās bikses, kas Beātei liktos pilnībā normāli, ja ārā nebūtu gandrīz 30 grādi. Viņa pati knapi spēja izturēt tveici kaut bija tērpusies vien šortos un topiņā. Kādā veidā šis puisis nebija izcepies, Beāte nevarēja saprast.

"Tu gribi pastaigāties?" Ģirts apvaicājās, tā it kā tas būtu tikai draudzīgs žests. Beāte noraidoši pakratīja galvu. Viņa zināja ka pastaigāšanās ar Ģirtu parasti beidzas ar pilnīgu pieliešanos un Beāte šodien vēl negribēja  nomirt no alkohola pārdozēšanas. 

"Man šodien bija plāns pavadīt laiku divvientulībā ar saldējumu," Beāte, it kā paskaidrojot, pacēla maisiņu kurā viņai stāvēja nu jau kūstošais saldējums. 

"Nu labi, tad jau, lai tev veicas," Ģirts nedaudz smīnot atbildēja un kopā ar savu baru sāka kustēties uz pretēji Beātes ceļam uz mājām. Beāte noskatījās viņiem pakaļ, un viņas acu skatiens šķērsoja melnā pulovera īpašnieku. Viņš kustējās baram līdzi, bet viņa skatiens palika pie Beātes. Viņa sejā bija lasāmas bailes un pārsteigums - tā it kā viņš skatītos uz spoku. Beāte centās nepievērst tam tik lielu uzmanību. Ātri pārbaudījusi vai ar viņas izskatu viss kārtībā viņa turpināja savu ceļu mājup, dīvainā puiša uzvedību noveļot uz jau iespējamu alkohola reibumu. Tas nebija tik neiespējami zinot Ģirta draugus.

Viņu gaidīja tukšs uzkarsis dzīvoklis, bez kondicioniera. Viņa spēja sevi nomierināt tikai ar domu ka viņas maisiņā stāv saldējums, kuru viņa pavisam drīz varēs pārvērst saldējuma kokteilī. Mājās viņa vēl atradīs pāris gabaliņus citrona. Sula no vecmāmiņas arī vēl nebija beigusies. Beāte jau varēja sajust saldā dzēriena garšu savā mutē.

Piegājusi pie daudzdzīvokļu ēkas ārdurvīm viņa sajuta dīvainu sajūtu. Uz brīdi viņai likās ka kāds viņu ir izsekojis līdz mājām, sekojis viņai, kad viņa sapņoja par saldējuma kokteili un nepievērsa uzmanību apkārtējai videi. Sajūta viņu nepameta arī pēc tam kad viņa bija kāpņu telpā un durvis aiz viņas jau bija aizsitušās. 

Kāpņu telpas patīkamo aukstumu viņa nepaspēja izjust, jo pašai nemanot jau bija pie sava dzīvokļa durvīm un slēdza tās vaļā. Drošības sajūtu viņa sajuta tikai tad, kad atradās dzīvoklī, aiz aizbultētajām durvīm. Pēc tam, kad ar acu skatienu viņa bija pakavējusies pie aizslēgtajām durvīm, Beāte novilka apavus un bija gatava doties gatavot savu plānoto dzērienu.

Rokas neklausīja tā kā gribētos un Beāte lamājās uz sevi par to cik gan stulba viņa ir bijusi lai noķertu tādu paniku, pie pašām mājas durvīm.

"Tas bija pilnīgi neracionāli, neviena taču apkārt nebija, neviens man nesekoja, Beāt!" Viņa pati sev teica kamēr lika sagrieztos augļus blenderī.

"Ja man arī kāds sekoja, viņš nekādā gadījumā netiks manā dzīvoklī, viņam nav atslēgas," Ar pēc iespējas mierīgāku balsi Beāte sev turpināja atkārtot.