Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Attaisīju acis. Satvēru galvu. Apsolos sev vairs tik daudz nedzert. Paskatījos apkārt. Viņa aizbrauca. Viņa patiešām aizbrauca. No kā šis strīds tik ļoti atšķīrās no pārējiem? Es īsti detaļas neatceros. Meitenes mantas no skapja bija izvāktas. Rokassprādze, ko biju dāvināju Ņujorkā, meitenes dzimšanas dienā, stāvēja uz plaukta. Viņa to nepaņēma. Apsēdos uz gultas un paņēmu rotu rokā. Tā bija pirmā mīlestības izrādīšana no manas puses. Pirmā dāvana viņai. Nekad nevienam nebiju dāvinājis dāvanas. Katnisa bija tā vērta. Tas nemaina faktu, ka meitene aizbrauca. Viņa pameta mani. Viņa zināja, ka biju iereibis.
Varbūt tas pat nav mans sīcis. Varbūt tu slapsties apkārt visiem man aiz muguras. Dieva dēļ es nevēlos to radību, kas ir tevī.-
Ķēdīte no manām rokām izslīdēja. Es nebiju pat pamanījis, kad biju sācis raudāt. Kāpēc es tik ļoti pielējos? Nolādēts! Nolādēts! Nolādēts! Biju atspiedis galvu pret plaukstām un satvēru savas matu cirtas, tās nedaudz raujot. Esmu tāds idiots. Nolādēts idiots!
-Tu man neesi nekas. Tu tikai biji mana rotaļlieta. Tā pat kā visas manas bijušās, bet tu...likās, ka varbūt varu sākt normāli dzīvot, bet pat tu mani nepārliecināji uz normālu dzīvi. Es vienmēr palikšu tas kretīniskais Lūkass, kas tevi izmantoja. Bija jautri, bet man apnika.- Iesmējos.
Galvā skanēja manis izteiktie vārdi. Satvēru spilvenu un to apķēru. Tas ir tik stulbi! Es to teicu tikai tāpēc, lai viņu sāpinātu. Es tik ļoti pārdzīvoju par to, ka varēju nomirt. Tas bija emociju izplūdums. Es to nedomāju nopietni. Varbūt es nemaz neatšķiros no Keilaba tik ļoti, kā man šķita?
-Zini...labi! Man ir apnicis. Es esmu nogurusi ar tevi spēlēties. Tu esi salauzts, Lūkass. Tu esi tik liels kretīns. Man pretīgi no tevis metas. Kāpēc es jau sākumā neieklausījos citos, ka mums nekas nesanāks? Es biju tik ļoti pārliecināta, ka visi citi kļūdās, bet kļūdījos es.-
Atcerējos meitenes skumju pilno seju. Viņa neskatījās uz mani kā parasti. Viņa slēpa savas asaras. Es viņai likos pretīgs. Es arī sev liktos pretīgs. Piecēlos un nogāzu lampu no galda. Viņai ir jāatgriežas. Viņa vienmēr atgriežas. Viņa vienmēr ir pie manis. Nogāju uz pirmo stāvu. Tur stāvēja meitenes vakardienas taisītās vakariņas. Tās netika aiztiktas, jo es aizgāju pielieties klubā. Apsēdos dīvānā. Viņai ir jāatgriežas. Es to zinu. Uz plaukta stāvēja bilde ar Katnisu. Kāpēc es ar viņu netaisīju vairāk bilžu? Es jau atkal nespēju kontrolēt savas emocijas. Savilku roku dūrē un ar visu spēku to triecu to pret spoguli, kas atradās blakus plauktam ar mūsu bildi. Stikla gabali nokrita blakus manām kājām. Tiem izšķīstot vēl sīkākās daļās. Tiem blakus pilēja manas asinis.
-Es tevi negribu. Vācies!Tevis dēļ...tikai vienīgi tevis dēļ mani gandrīz nogalināja. Tikai tevis dēļ es esmu tāds. Nekāds.-
-Nevaino mani savās problēmās un zini. Es aiziešu un šoreiz pavisam.- Katnisa dusmīgi paķēra savu somu.
-Savāc savas mantas.- Noņurdēju.
Neko neesmu vēlējies tik ļoti, cik Katnisu. Nolādēts! Es esmu idiots!
Viņa nogāja uz pirmo stāvu. Rokās bija divi koferi un ap meitenes kaklu soma.
-Un es cerēju..nē..paldies, Lūkass, ka salauzi mani.- Katnisa ar asarām acīm noteica. -Vairs nekad neizdarīšu tādu kļūdu.- Meitene pēdējo reizi ieskatījās manā sejā.
-Ej!- Sakrustoju rokas. Viņa iekoda lūpā un atvērusi durvis, pameta māju.
Kā es varēju tik ļoti pielieties, ka pasūtīju Katnisu? Tas bija Keilaba dēļ. Viņa šāvienu dēļ, kas tika raidīti pret mani. Es sēdēju un gaidīju, kad atvērsies mājas durvis un Katnisa tur parādīsies, bet zemapziņā es apzinājos, ka šoreiz viņa patiešām ir aizgājusi.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
