30 soļi līdz tevīm

Prologs

Aleks

Pamostos ar viņas seju savā priekšā.Viņas brūnās acis.Skaistais smaids.
Elisa.
Viņas vārds vēl joprojām atbalsojas manā galvā.
Elisa.Elisa.
It kā jau nepietiktu ar to ,ka tukšums ,kas palika pēc viņas plēš manī rētas.
Pēc viņas, liekas nekas vairs nebūs tā ,kā agrāk.
Pār manu vaigu nobirst asara un tā samitrina kreklu.
Un jā,es esmu vīrietis.Bet arī vīrieši raud.
Es aizveru acis un atkal redzu viņu.Viņa vairs nesmaida ,tikai pakrata galvu un pagriež man savu muguru.Dusmojas.
Elisa.
Ja vien es spētu beigt par tevi domāt.

Aleksa Atmiņas (2018.gada 23.jūnijs)

Elisa runā pa telefonu un izskatās savādi uztraukusies.Viņas acis ir nedaudz pietūkušas un vaigi bāli kā vēl nekad.Nebiju pamanījis,cik nogurusi viņa pēdējā laikā ir.Es domīgi nopētu viņas rokasgrāmatu,kuru viņa tur rokā.Tās piparmētras krāsas vāks nespēj noslēpt viņas skaisto dvēseli,viņas raksturu un pedantismu.Es pie sevis pasmaidu.Nespēju noticēt ,ka esmu iemīlējies tik perfektā meitenē kā viņa.Es atveru mašīnas logu un ieelpoju gaisu.Elisa man pamāj un atspiežas pret mašīnas durvīm.Ir grūti dzirdēt ,ko viņa saka zvanītājam ,bet saruna ,pēc viņas sejas spriežot,neizskatās visai patīkama.Par ko diez viņi runā?
Pēc kāda laika viņa atgriežas un uz viņas sejas atkal ir tas pats pierastais smaids.
-Viss labi?-Es jautāju ,bet viņa izskatās savādi uzjautrināta.
-Protams,ka viss ir labi.Kāpēc jautā?-Elisa atbild un mēs jau turpinam ceļu līdz Elisas dzīvoklim.Ceļš līdz Feltonai ir diezgan īs,tāpēc es speciāli nogriežos no pareizā ceļa un pagriežos pa labi,lai nobrauktu vēl pāris jūdzes.
-Tiešām?
-Protams!Bet ,Aleks,ko Tu dari?-Elisa jautā un paņem manu telefonu,lai pārbaudītu vai mans GPS nav pieļāvis kļūdu.Bet es tikai pasmīnu par to ,cik naiva viņa spēj būt.
-Emm...braucu uz Tavu dzīvokli.-Es ātri atbildu un sāku plati smaidīt.Viņa skanīgi iesmejas un uzspiež man uz vaiga buču.Tas mani nedaudz izsit no sliedēm ,tāpēc es nedaudz novēršos un mēs uzbraucām virsū lielam kokam.
Kad atvēru acis ,sapratu,ka tas nemaz nav koks ,kam mēs uzbraucām virsū,bet bebrs.
Sākumā es nedaudz apstulbu ,jo Elisa izskatījās šokēta ,bet vēlāk viņa sāka nevaldāmi smieties un es nedaudz atslābu.Galvenais ,ka ar viņu viss ir kārtībā.
Pagāja vairāk nekā 20 minūtes kamēr mēs beidzām par to smieties.
Vēlāk viņa izkāpa no mašīnas ,jo viņai kāds piezvanīja.
Kaut es tad nebūtu ļāvis viņai izkāpt no savas mašīnas.Kaut es varētu atgriezties un saņemt viņas roku,neļaut viņai aiziet.
Bet viņa aigzgāja,un atstāja mani vienu.