Kopš es sevi atceros pie manas mājas vienmēr ir bijis mols. Tas ir tāds akmeņu krāvums kurš tika taisīts senos laikos lai pārvadātu lietas no sauszemes uz jūru. Jau sen vairs tas nestrādā un viss kas no tā ir palicis pāri ir tikai akmeņi kas dziļāk iestiepjoties jūrā ir izārdīti.
Joprojām viena no manām mīļākajām nodarbēm pat manos 17 gados ir lēkāt no akmeņa uz akmeni ceļā uz jūru. Mola gals iestiepjas diezgan dziļi jūrā tā kā es parasti aizeju, apsēžos un izbaudu jūras aromātu, viļņu šalkoņu un milzīgos plašumus.
Pēdējā laikā es esmu ik pa laikam nākusi uz jūru arī pa nakti kad nevaru aizmigt jo tas man liekas visnomierinošāk. Tā sajūta kad esi tikai tu un milzīgie jūras plašumi ar tūkstošiem gadu krātu stāstu.
Diemžēl pat tad ja man jau ir 17 un es jau sevi uzskatu par pieaugušu cilvēku kas pats var par sevi parūpēties mammai ļoti nepatīk manas nakts mola pastaigas un viņa man tās ir aizliegusi. Viņa vispār mani uzskata par kaut kādu mazu bērnu. Kaitinoši.
Draugu kas man uzturētu kompāniju īsti nav jo mana māja ir tālu prom no pilsētas un es nevaru satikties ar viņiem. Arī uzreiz pēc stundām mamma mani uzreiz savāc un man nemaz nav laiks kaut ko padarīt ar vienaudžiem.
Tā nu es dzīvoju. Viena. Izslēgta no sabiedrības. Ar jūru uz katra soļa.
KAMU SEDANG MEMBACA
Mols
RomansaKad 17 gadīgā Ariana savā kārtējā nakts pastaigā pa molu uz jūru sastaps sirēnu tas mainīs viņas dzīvi uz visiem laikiem.
