Lāsts

Prologs

Bija skaista diena. Saule gozējās pašos debesu augstumos un, palūkojoties augšup uz dzirdi zilajām debesīm, nekur nebija manāms neviens mākonis. Pat visslinkākie ļaudis šodien pameta savus mājokļus, lai dotos pārgājienā, piknikā vai vienkāršā izbraucienā uz jūru.

Lieki piebilst, ka diena bija ne vien skaista, bet arī karsta. Atvēsinošs vējelis parādījās ļoti reti. Nekur nevarēja manīt nevienu cilvēku ar biksēm un jakām. Ikviens par godu šai skaistajai dienai no sava skapja dziļumiem bija izvilcis kaut ko plānu un ērtu. Šī diena ikvienam Braitonas iedzīvotājiem bija skaists vasaras sākums.

Taču Kāldera kungam un Klārksones kundzei šis nebija lielisks vasaras sākums pateicoties brīnišķīgajai dienai. Nepavisam ne. Šo dienu viņi atcerētos pat tad, ja debesīs peldētos lieli lietus mākoņi, ducinātu pērkons un plaiksnītu zibens. Šī diena Kālderu un Klārksonu sirdīs tiks noglabāta mūžam, jo šodien Kāldera kungs un Klārksones kundze mīs gredzenus, lai solītu viens otram mūžīgu uzticību.

Kāzas notika pusdienlaikā, divpadsmitos. Ikviens viesis bija sapucējies un sagatavojis laulātajiem kādu pārsteiguma dāvanu.

Baznīca bija skaisti izdekorēti ar līgavas mīļākajiem ziediem – peonijām, maijpuķītēm, puķzirnīšiem un rozēm. Baltie krēsli bija sarindoti astoņās rindās un divās kopiņā, kurām pa vidu stiepās skaists no samta darināts sarkans paklājs. Katram krēslam klāt bija pielikta zīmīte ar personas vārdu un uzvārdu, lai katrs viesis veikli varētu atrast savu sēdvietu. Pašā priekšā, labajā pusē sēdēja līgavas mamma un abas mazās māsas.

Līgavas mamma bija tērpusies baltā kleitā, kas sniedzās līdz celim. Kleitas apakšmala bija mežģīņota un mugurpuse -  kaila. Sievietes mati bija viegli iegofrēti un brīvi krita pār pleciem līdz pat elkonim. Abas mazās māsas bija tērptas krāšņās puķainās kleitās. Gaišie mati abām bija sasieti divās, ciešās bizēs.

Otrajā krēslu kopiņā, kas atradās pa kreisi, pašā priekšā sēdēja līgavaiņa vecāki. Tēvs bija tērpies zilā lina uzvalkā, bet māte – tumši zilā bikškostīmā ar sudrabainu jostu. Sievietes mati bija sapīti franču bizē, bet vīrieša mati ieveidoti ar matu želeju.

Pašā priekšā ar mācītāju stāvēja līgavainis. Mācītājs, kungs gados ar sirmiem matiem, bija tērpies mācītājiem raksturīgajā tērpā ar lielu, no zelta gatavotu krustu. Sirmie mati bija kārtīgi atsukāti uz aizmuguri. Līgavainim mugurā bija melns uzvalks un gaišie mati bija ieveidoti ar želeju. Melnais uzvalks bija speciāli pašūts pie vietējā šuvēja un darināts no lina.

Līgavainis smaidīja un profesionāli noslēpa uztraukumu, kas vīrieti nepameta jau kopš paša rīta.

"Ja nu viņa neierodas. Ja nu viņa pasaka nē? Ko tad?" Kāldera kungs domāja.

Pa baznīcas lielajiem logiem caur atlasa aizkariem kautri iezagās daži saules stari un piepildīja telpu ar zeltainu gaismu. Visi klātesošie klusi gaidīja līgavas parādīšanos.

Līgava kavējās. Mācītājs, kurš visu šo laiku bija juties pavisam mierīgs, sāka nervozēt. Viņam šķita, ka tā jau sirmie mati kļūst vēl sirmāki. Kad klātesošajiem jau šķita, ka līgava neieradīsies, baznīcas lielās koka durvis beidzot atvērās. Lielajā baznīcas telpā ienāca līgava – smaidīga un starojoša. Sievietes augumu rotāja gara balta kleita, kas sniedzās līdz pat zemei un kuras svārku daļu rotāja smalki izveidotas, telpiskas rozes. Augšdaļa bija balta un mugurpuse kaila. Līgavas zeltainie mati bija sasprausti augstā, kārtīgā copē, kas sastiprināta ar melnbaltu sprādzi, pie kuras bija piestiprināts plīvurs.

Pa priekšu līgavai un viņas tēvam mazliet nobijušās devās līgavaiņa mazās māsiņas, kuru augumus rotāja baltas ar vizbulītēm nokaisītas kleitiņas. Viņas kaisīja sārtas rožu ziedlapiņas uz visām pusēm un kautrīgi devās uz priekšu. Bet, ieķērusies tēvam elkonī, aiz viņām kāzu marša pavadībā gāja Klārksones kundze. Viņi devās pie mācītāja un līgavaiņa, kurš kopš topošās sievas ieraudzīšanas nebija pārstājis smaidīt. Abi laulātie lūkojās viens otram acīs un nepārstāja smaidīt. Abi šo dienu bija gaidījuši jau ilgi. Un nu tā bija pienākusi. Beidzot abi varēs viens otram teikt "jā" vārdu.

Nonākuši galā, mazās līgavaiņa māsas ieņēma savu vietu pie vecākiem, bet līgava, atbrīvojusies no tēva elkoņa, nostājās pie mācītāja, pretī savam topošajam vīram. Abi nepārstāja smaidīt un lūkoties viens otram acīs. Viņi bija laimīgi un šo laimi, viņuprāt, nespētu izbojāt itin nekas un itin neviens.

Kad klātesošo aplausi bija apklusuši un visi bija apsēdušies, mācītājs beidzot varēja sākt runu, ko cītīgi bija sagatavojuši vedēji. Vecais vīrs vēlējās visu novadīt pēc iespējas ātrāk, lai pēc tam varētu doties mājās.

- Sveicināti visi klātesošie! Mēs esam šeit sapulcējušies, lai šajā skaistajā dienā kļūtu par lieciniekiem apburošās un gudrās Emberlijas Klārksones, - mācītājs pagriezās pret līgavu, - Un skaistā un ietekmīgā Meksona Kāldera, - mācītājs pagriezās pret līgavaini, - Savienība!

Brīdi valdīja klusums, kuru mācītājs izmantoja, lai atsauktu atmiņā turpmāko runu. Bet jaunais pāris jau vairs neklausījās mācītāja čerkstošajā balsī. Viņi vēlējās ātrāk teikt viens otrām "jā" vārdu, veltīt viens otram kaismīgu skūpstu un doties laukā no šīs piesmakušās baznīcas telpas.

Un beidzot tas brīdis bija pienācis. Nu jaunlaulātie varēs viens otram solīt mūžīgu uzticību un izteikt šo vienu vārdu, kas sasaistīs Emberliju Klārksoni un Meksonu Kālderu ar neredzamām saitēm uz mūžu!

- Emberlija Klārksone, vai tu mīlēsi, cienīsi un godāsi Meksonu Kālderu līdz kādu dienu nāves asais duncis šo savienību šķirs?- Mācītājs jautāja, vērsdamies pie līgavas.

- Jā,- līgava izdvesa un pār viņas vaigiem sāka birt laimes asaras. Sieviete ilgi bija domājusi, kā būs, kad viņa beidzot būs pasacījusi šo vārdu. Viņa bija domājusi, nez kā tas izklausīsies. Un un nu tas bija pasacīts. Beidzot!

- Mekson Kālder, vai tu mīlēsi, cienīsi un godāsi Emberliju Klārksoni līdz kādu dienu nāves asais duncis šo savienību šķirs?

- Jā!- līgavainis pārliecinoši sacīja un ielūkojās savai sievai acīs. Jā, nu viņš viņu beidzot varēja saukt par savu sievu, nevis par draudzeni vai topošo sievu. Beidzot viņi ir viens veselums.

- Tad pasludinu jūs par vīru un sievu, varat...- mācītājs nespēja pabeigt šo teikumu, kas beigtu visu šo pasākumu, jo viņu rupji pārtrauca kāda sieviete.

- Nē! – tā bija Natālija. Meksona bijusī draudzene. Meksons ar Natāliju kopā nodzīvoja trīs gadus un viņiem piedzima divi dvīnīši. Abi jau gatavojās precēties, kad kādu dienu vīrietis satika Emberliju un neglābjami viņā iemīlējas. Natālija šo negaidīto soli Meksonam nekad nav spējusi piedot. Sieviete jau sen bija plānojusi atriebību. Un nu, kad Natālija saņēma ielūgumu uz bijušā drauga kāzām, viss bija skaidrs. Šo dienu viņa abiem padarīs par briesmīgāko dienu viņu mūžā.

Natālija bija tērpusies dzeltenā bikškostīmā un tādas pašas krāsas siksniņkurpēs ar nelielu papēdi. Sieviete, izmantojot apkārtējo apjukumu, eleganti izslīdēja no savas sēdvietas un raiti devās uz jaunlaulāto pusi. Apstājusies vien aptuveni divu collu attālumā, sieviete izrāva no līgavaiņa brāļa rokām gredzenu, pārlauza to uz pusēm un nometa zemē.

- Lai nolādēta šī savienība uz mūžīgiem laikiem! Un lai lāsts pāriet no paaudzes paaudzē! Tādā veidā nākamie Klārksoni dārgi samaksās par savas radinieces Emberlijas Klārksones nepiedodamo un sodāmo rīcību! – Natālija nodārdināja gluži kā pats nelabais un devās prom.