"Līdz galam"

1. nodaļa: Pārvākšanās

Man vienmēr ir patikuši sākumi. Tie smaržo pēc iespējas, pēc nezināmā, pēc cerības, kas vēl nav sabojāta. Varbūt tāpēc es sēdēju uz tā aukstā soliņa, zem vecā kļavas koka blakus kopmītņu ēkai, pat ja lietus bija tik smalks, ka piesūcināja drēbes nemanot. Es tur sēdēju ar kafijas krūzi, pelēkā sporta džemperī, un vēroju. Visi staigāja garām, domājot, ka es vienkārši gaidu kādu. Patiesībā es vienkārši vēlējos redzēt, kā viss sākas.

Un tad viņa ieradās.

Elizabete. Viņa burtiski ieklupa šajā pilsētā kā vētra — ar sarkanu čemodānu, saplēstām džinsām, slapjiem matiem un augstu galvu. Viņas smiekli bija skaļi, pārāk skaļi priekš šī pelēcīgā rīta. Tāds cilvēks vai nu apžilbina, vai sadedzina. Elizabete izskatījās tā, it kā viņai viss ir pie vienas vietas — pasaules malas nebija viņai svešas. Viņas seja bija vaļsirdīga, acis nemierīgas. Es vēroju, kā viņa nočukst sev "fuck it" un uzvelk čemodānu pa slapjo kāpņu laukumu. YOLO tipa meitenes. Viņas vai nu dzīvo kā leģendas, vai beidzas ar troksni. Es vēl nezināju, kurā virzienā viņa kritīs.

Aptuveni stundu vēlāk parādījās Anna. Klusa, bez neviena lieka soļa. Viņa bija pelēcīga ne pēc izskata, bet pēc tā miera, ko viņa nesa līdzi — kā klusums starp divām vētrām. Uz pleca — auduma soma ar grāmatu stūriem, sejā – neitrāla laipnība. Anna izskatījās tā, it kā viņa te būtu jau mācījusies vairākus semestrus. Viņas acīs nebija panikas, tikai dziļums. Un pat tad, kad viņa uzkāpa pa slapjajām kāpnēm, viņa to darīja tā, it kā katrs solis būtu apzināts.

Trešā ieradās kā eksplozija — Džesika. Jau no attāluma dzirdēju viņas balsi: "Šī vieta smird pēc vīriešu dezodoranta un sakautām ambīcijām!" Viņa smējās pati par sevi, vilkdamās ar divām krāsainām somām un džinsu jaku ar spalvām. Viņas klātbūtne bija tik spēcīga, ka šķita – viņa vienkārši pārņem telpu sev līdzi. Viņa pat nepamirkšķināja, kad uzgrūdās kādam puisim, kurš izmeta komentāru. "Aizmirsti, tev nav tik laba aura," viņa nomurmināja un iegāja iekšā.

Un visbeidzot – Annemarija. Viņa atnāca pēdējā, viena pati, klusā soļos. Ar viņu bija vissarežģītāk. Viņa bija kaut kur pa vidu visām pārējām. Viņas gaita bija viegla, bet plecos bija kaut kāds neredzams smagums. Viņa nerunāja, kad izgāja garām man. Tikai pavērās uz brīdi un pamāja. Es neatbildēju, vienkārši novēroju, kā viņa pazūd iekšā.

Viņas visas ielika sevi vienā istabā. Elizabete ar saviem YOLO saukļiem, Anna ar saviem klusajiem skatieniem, Džesika ar savu trakulību, kas robežojās ar trauslumu, un Annemarija, kas vilkās līdzi neredzamu noslēpumu ēnas. Kopmītņu istaba 214 – tās durvis netika aizvērtas līdz galam. Varbūt tāpēc viss notika kā notika.

Tajā vakarā viņas vēl nezināja viena otru. Elizabete vēl nezināja Kristoferu, kura ego bija lielāks par šo ēku. Anna vēl nesatika Niku, ar kuru sarunas būs dziļākas nekā okeāns. Džesika vēl nedejoja uz letes svešinieku dzīvoklī. Un Annemarija vēl nebija piedzīvojusi to, kas mainīs viņas balansu uz visiem laikiem.

Un es? Es vienkārši biju fonā. Neatpazīts, nepamanīts. Bet es redzēju. Es dzirdēju. Un es jutu, kā šīs četras dzīves sāk saistīties neredzamām saitēm. Sākās nevis vienkārši koledžas dzīve, bet... kaut kas vairāk. Kaut kas, kas mainīs viņas līdz galam.

Un varbūt arī mani.