"Algots slepkava"

1.4

"Tu saki ka es esmu sapņotāja. Bet es neesmu vienīgā"
***
Es jutu viņa smaržu, aizvien tuvu sev. Es vēlējos dzīvot tajā. Stiprā piparmētra, kas jaucās ar plūškoku, un varbūt pat kanēli.
Es gribēju viņu sev. Jutos kā apsēsta trakā.
Vēl pēdējo reizi, un tad viņš pacēla sevi uz rokām, itkā grasītos pumpēties, aizvien lūkodams mani.

"Kur tu dzīvo? Es tevi pavadīšu."- Viņš nočukstēja, man iekožot apkšlūpā.

-"Gan jau palikšu te pat. Beta ir kā māsa, atradīšu vietu augšā kur gulēt."- Pasmaidīju.

"Es negribu lai tu te guli. Man šķiet ka šis nebeigsies, un mūzika ir drausmīga."
-"Es pati varu aiziet uz mājām, tādā gadījumā."-
"Un man nav grūti pavadīt."
-"Es tāpat nekur netikšu, bez tavas palīdzības"
"Ko tu ar to domā?" - Viņš jautāja, man palūkojoties uz abām pusēm, kur atstutējās viņa rokas, ieslēdzot mani starp zemi un viņu.

"Āā..skaidrs"- Viņš iesmējās, vienu roku paceldams, un pāripodams uz sānu, man pieceļoties sēdus.

Ielas galā pavīdēja policijas mašīna, kurai sekoja ātrās palīdzības mašīna ar sirēnām, abām mašīnām pazūdot jau otrā ielas galā sekundē.

"Es varētu ar mašīnu aizvest tevi.."- Viņš teica, skatoties uz vietu, kur tikko izgaisa sirēnas.
-"Jā, ja pieskaita to ka esi dzēris. Tiktu mājās ar ātrajiem, caur slimnīcu."- Iesmējos.
"Es esmu ideāls braucējs."
"Lai vai kā, nē. Es labāk iešu. Nav nemaz tik tālu. Ar kājām pusstunda, ja labi."- Teicu, pieceļoties kājās, un notīrot džinsas no zāles.
Paskatījos uz māju, kurā aizvien ballīte notika kā traka, un sapratusi ka Betu nav vērts meklēt, devos ārā pa vārtiņiem.

"Un mani pat nepagaidīsi? " - Jutu Aleksa roku uz pleca, un tauriņus savā vēderā.
-"Paldies, tev. Bet man nevajag lai mani pavada."-
"Es uzstāju. Neatrunāsi mani. Ir nakts, uz ielas varētu būt dažādi ķēmi, bet es tevi varētu pasargāt." Viņš teica, man pasmaidot.
-"Tu tāds bosīgs."
"Tev patīk?"- Alekss jautāja, man jūtot kā vaigi paliek sārti.
"Man patīk kā tu sarksti. Tas ievieš to dzīvīgumu tevī. Un vēl tas kā tavas acis reizēm spīguļo."
-" Tās nav tik skaistas kā tev"- Nočukstēju, viņam pasmaidot. Pati pasmaidīju.
Man šķiet ka taureņi manā vēderā dejo polku, kopā ar ābolu, ko iepriekš apēdu.

Vismaz piecpadsmit minūtes, mēs gājām klusējot. Vienkārši plecu pie pleca, viens pie otra, klusām, klausoties vējā.

"Dilans.."- Alekss piepeši iesaucās, izbiedējot mani.
-"K..ko?"-
"Tavas acis, tās atgādina Dilana acis. Viens stilīgs čalītis, no manas futbola komandas, vecajā skolā. Lai gan viņš vairs nemācijās skolā, bet gāja jau koledžā, izskatījās nereāli jauns. Un viņa acis. Tieši tādas kā tev, beidzot atcerējos."
-"Dilans...Tu domā, Dilans, nedaudz garāks par tevi, ar tumšiem, spurainiem matiem, zilpelēkām lielām acīm, un tetovējumu uz.."-
"uz pleca"- viņš pabeidza teikumu manā vietā.
-"jā.."
"Jā, zinu.."
"Bet kā tu zini?"
-"Dilans..Dilans ir mans brālis..vecākais."
"Bet kapēc viņš.."
-"Dzīvo otrā valsts malā?"-
"jā.."
-"Mani vecāki ir šķīrušies, Dilanam bija izvēle palikt ar tēti vai mammu. Viņš izvēlējās mammu, bet jau nākamajā nedēļā pateica viņai visu ko par viņu domā, tapēc viņš aizgāja no mūsu skolas universitātes, un vienu dienu, gluži kā izgaisis, bija prom..prom pie tēta. Un neko citu es par viņu vairs nezinu..Kā viņam iet..?"- 
"Nezinu. Ideāli, ja man jāmin? Diezgan populārs koledžā, viņam ir meitene, futbola komandas kapteinis." - Alekss stāstīja, man pasmaidot.
-"Es dzīvoju tepat ap stū.."- Aprāvos pusvārdā, pamanot policijas un ātrās palīdzības mašīnas, pie manas mājas.
Jutu kā roka viegli trīc, un mazs viltus smaids uzlēc uz lūpām, man dodoties iekšā sētā, Aleksam protams sekojot.
Policijas priekšnieks, pamanot mani, skrēja manā virzienā.
"Jaunkundz, juns nebūtu šeit jātrodas, šī ir nozieguma viet.."- Pagrūdu viņu malā, dodoties tālāk, nonākot pie verandas, Aleksam paņemot manu roku.
"Odrij, nāc. Iesim.."
-"Liec man mieru.."-
"Odrij.."- Izrāvu plaukstu, no viņa tvēriena, citam policistam notinot dzelteno lenti, tieši pirms manis, lai es netiktu tālāk, durvīn atveroties, man redzot asinis uz kāpņu laukuma, un bālu roku, kas nokarājās..vīrieša roku.
Iekodu lūpā,  jūtot asaras pašas no sevis. Es nespēju tās kontrolēt.
"Jaunkundz, lūdzu atkāpieties."- Atkāpos, klausot policistu, Aleksam aizvien stāvot man klāt.
Nestuves kas tika iznestas, man redzot to seju. Sakropļoto seju. Melnais līķa maiss tika aizvilkts.
"Vai jūs.."-
-"Nē, es nezinu kas viņš ir...Kur ir mana mamma...un un.."- Sapratu ka Eliota vārdu pār lūpām nedabūšu.
Aleksam atkal satverot manu plaukstu, man saspiežot viņa roku.
Viņš atkāpās, vilkdams mani līdzi, bet es nekustējos.
Un tad otras nestuves. Kastaņbrūni mati nokarājās, bālajai rokai tiekot paceltai, un maisam aizvilktam. Es apslāpēti iekliedzos, jūtam sirdi saplīstam. Mana...mamma.
Alekss saprata. Arī policists. Es pagriezos, ietriecoties Aleksa krūtīs, viņam mani stipri apskaujot.
"Jums būs jādodas uz iecirkni.." - Policists teica.
"Es apsolu, es personīgi atradīšu kurš ir vainīgs, jaunkundz." - Es pamāju policistam, turpinot raudāt Aleksa plecā.
Es negriezos atpakaļ. Es nevēlējos redzēt vēl vienas nestuves.
Alekss lēnām soļoja uz atpakaļu, aizvien apskaudams mani. Viņam atkāpjoties, un atsēžoties mašīnas aizmugurējā beņķī, man atkrītot viņam klēpī. Savu roku viņš izlaida caur maniem matiem, man aizverot acis.