1. daļa

1K 52 3
                                    


Es viņam ticēju.
Katru minūti un sekundi.
Viss likās tik lieliski un nevainojami.
Mēs pat viens otram apsolījām,ka būsim kopā uz mūžu.

- Bet tu man apsolīji..- Man bija asaras acīs.
- Zinu...man ļoti žēl..- Viņš vairāk nespēja neko pateikt,jo pats bija satriekts. Viņš negaidīja,ka kaut kas tāds notiks. Viņš negribēja tevi sāpināt un to viņš jau izdarīja un vairs neko tur nevarēja darīt.

Es nolaidu skatienu un nespēju vairs neko pateikt. Es biju salauzta. Mana sirds bija salauzta uz pusēm. Es jutos briesmīgi.

- Man jāiet...- Jungkooks pienāca pie tevis tuvāk. - Es gribētu,kaut viss būtu labi,bet es nevaru....man jādodas prom...- Viņam pašam asaras bija acīs.
- Es nekad neaizmirsīšu tevi un mūsu skaistos momentus,kad bijām kopā,bet tev jāsaprot...man jādzīvo tālāk un jāstrādā...Visi jau sāk uztraukties un es netieku līdzi tam,ko man vajadzētu darīt....un...tu zini,ka es esmu bieži prom...es nespēju nedomāt par tevi,tāpēc...man jāiet,lai es tevi nesāpinātu vēl vairāk..- Viņš to sakot cieši mani apskāva un arī raudāja.

Es biju jau tagad sāpināta. Es nevarēju viņu palaist tik viegli vaļā. Mēs bijām kopā tikai vienu gadu un tagad jau viss šādi ir izvērsies. Es nespēju tam noticēt.

Jungkooks atrāvās no manis un ar sarkanām acīm,ielūkojās manās.
- Tagad vai nekad...- Viņš noskūpstīja manu pieri un jau liecās pie manām lūpām,lai pēdējo reizi izjustu tās uz savējām.
Es nostopēju viņu un nolaidu skatienu.
- Nevajag...tev jāiet...- Es ar grūtībām viņam teicu un maigi viņu pastūmu nost.

Viņam acīs bija skumjas. Viņš tiešām nespēja to sev piedot. Tu biji viņam viss. Pat daļa no dvēseles un tagad tas gabals bija norauts. Jungkooks bija sagrāvis tavas cerības un uzticību viņam. Viņš tevi pievīla.

Viņš atkāpās un lēni pamāja. Viņš noslaucīja asaras un vēlreiz ieskatījās acīs.
- Lūdzu piedod..man...- Viņš novērsās un pagriezās,lai ietu prom.
- Es tevi mīlu,Y/N un...joprojām mīlēšu..- Viņš nočukstēja un devās prom.

Es noskatījos,kā viņš aiziet un atkal izplūdu asarās. Es neticēju. Es neticēju,ka tas notiek. Viņš solījumu lauza un pat lietus vairs nelija,kopš viss sāka brukt kopā. Es biju vāja un bezspēcīga bez viņa. Es nebiju tik dzīva,kā agrāk. Tas mani sāpināja. Viss nebūs tā kā agrāk...
Nekad...
/Nekad nesaki nekad/

No tās dienas,es nebiju tāda kā agrāk. Es beidzu klausīties BTS vai arī citas KPOP dziesmas. Tas mani visu laiku atgādināja viņu.
Jau pusgadu es biju viena.
Vientulībā...bez viņa.
Manas dienas bija tumšākas un es neredzēju vairs dzīves krāsas.
Tās bālēja,ar katru dienu,katru stundu,katru minūti un sekundi.

Man visu laiku galvā bija mūsu saruna,kas notika slimnīcā...

*- Tu vari man kaut ko apsolīt? - Viņam balss bija nopietna.
Es paskatījos uz viņu.
- Ko tieši? - Es prasīju.
- Vienkārši atbildi man. Vai vari man kaut ko apsolīt,to,ko es tev tagad lūgšu? - Viņš teica.
Es uzrāvu uzaci un lēni pamāju.
- Labi...es apsolu...un,ko tieši es apsolu? - Es viņam prasīju.
Viņš pasmaidīja.
- Tu apsolīji man...būt kopā ar mani līdz mūža galam un nekad vairs nedarīt tādas muļķības. - Viņš teica.

Es nobrīnījos par viņa vārdiem un nevarēju nepasmaidīt.
Viņš ieraudzīja manu smaidu,tāpēc viņam smaids kļuva vēl lielāks.
- Kopā? - Viņš prasīja,pirms saņēma manu roku.

RAIN : BROKEN | 2 | Jeon Jungkook FF ✅Where stories live. Discover now